Sapratusi, ka nevar vairs neko darbā padarīt, Anna devās pusdienās. Nedaudz ātrāk kā parasti, bet šodien priekšnieks bija komandējumā un nekas un neviens netraucēja pamest biroju šajā brīdī. Anna bija jau nedaudz nomierinājusies, bet dzīve jau noteikti vēlējās jauno sievieti sāpināt vēl vairāk. Liftā viņa uzskrēja virsū Armandam, jau iepriekš pieminētājam kolēģim.
Vīrietis pasmaidīja un pamāja sveicienu. Anna izlikās, ka meklē somā mobilo telefonu.
"Kaut viņs izkāptu, kaut tik neko neteiktu!" – gandrīz balsī domāja Anna.
Tomēr tā nemēdz notikt. Armandam patika Anna.
Redzot meitenes saraudātās sarkanās acis, Armands vaicāja:"Annuci, kas tad tev noticis, saslimusi esi vai ar puišiem neveicas?"
Anna kaut ko noņurdēja par slimo māti un izsprāga no lifta tiko atvērušajām durvīm.
Anna ienīda dzīvi. Par ko gan viņai tas viss….
Restorānā, netālu no darba, Anna pasūtīja glāzi vīna. Apetīte bija pazudusi. Aizdedzinājusi jau trešo cigareti pec kārtas, jaunā sieviete palēnām nomierinājās.
Viesmīlis atnesa vīnu. Kā jau profesionāls cilvēku pazinējs, viņš redzēja, ka šai īpaši skaistajai sievietei kaut kas ir noticis. Lai arī juta vēlmi pateikt ko jauku, tomēr, neko neteicis viņš atgriezās aiz letes.
Anna palēnām nomierinājās. Vīns lika prātam palikt mierīgākam un Anna sajutās labāk.
"Armands jau noteikti ir tikai kārtējais brunču mednieks, mēģina visām iepatikties. Nu nekas, gan jau vēl kaut kur pasaulē mīt tas īstais un vienīgais"- pie sevis nodomāja Anna.
"Anna! Tā esi tu!"- priecīga balss atsauca Annu šajā realitātē.
"Ingrīda! Tu?" – Anna atpazina bijušo klasesbiedreni.