Tas bija 26. augusta rītā, kad pēc 1/2 stundu garas diskusijas par Transformera un Melnā Spaidermena radurakstiem es apjēdzu, cik nenormāli butiski ir spēt komunicēt līdzvērtīgi par tik sabiedrībai svarīgām tēmām. Man šķita, ka diskusiju partnerim tas varētu iet pie sirds, runāt kā līdzīgam ar līdzīgu. Vēl dažus rītus iepriekš es biju pārsteigts, cik nenormālā ātrumā Māris Štrombergs vairojas, ka Valmiera ir visur. Zem maniem logiem bija novākušies ~ 20 Štrombergi un visi kā viens sevi sauca par Valmieras tīmu. Riteņi bija dažnedažādākie, visdrīzāk pēc vecāku saprašanas, par labu ričuku, pirkti. Diemžēl dažiem štrombergiem izredzes uzvarēt bija niecīgas, jo ričukam ne tāds rāmis, ne tas zobrats. Un diezvai vecāki zin, ja uz trešā uzminiena nav pietiekami ātrs, sacīkstes ir zaudētas. Lūk, cik būtisks ir zobrāts! Lūk, kur sīkumiem ir nozīme! Visi štrombergi to zin. Es ari tagad to zinu. Bet zaudējuma sajūta paliek. Cik daudz ironijas ir dzirdēts par tiem ar melnajiem matiem un acīm kā pandulācim. Nesaprastie, he he. Bet viņi patiešām tādi arī ir un tā jūtās. Jo uzdāvināts HIM, System of A Down vai Slipknot CD nav laikam tas līmenis, kurā viņi gribētu komunicēt (noskatieties Little Miss Sunshine, ja neesat redzējuši). Savukārt runāt par Sisters of Mercy, Bauhaus vai Drakulu būtu tas pats, kas mēģināt iestāstīt, ka Spaidermans var taču lēkāt arī no koka uz koku, nav taču obligāti jālēkā no skapja uz plauktu. Varētu, bet Spaidermens, nav Tarzāns! P.s. Bērniem, kam Spaidermans ir sirdij tuvs, atšķirībā no citiem bērniem, nav bail no zirnekļiem un zirnekļtīkliem. Lūk tā, arī šitāds dērglis var dot ko pozitīvu 🙂
20 Štrombergi, Spaidermens un nesaprastie
