Kas ir laime? Tā īsti uz šo jautājumu atbildēt nevar neviena no mums. Bet visas zina, kāda ir tā sajūta – sajūta, kad jūties laimīga. Kad šķiet – viss ir ideāli. Un ne vienmēr to garantē visu sapņu piepildījums, biežāk tā rodas mazajās ikdienas lietās. Un tomēr – kādēļ reizēm ir tā, ka tu skrien pa dzīvi, dari lietas, centies paspēt visu, pierādīt sevi, sasniegt virsotnes, bet laimes kā nav, tā nav. Tu centies to noķert aiz astes, bet nesanāk. Tā vienmēr aizmūk. Lūk, 8 visbiežāk sastopamie iemesli, kas neļauj tev būt laimīgai.
SALĪDZINĀŠANA. Salīdzināšanas ir mūsu laika nelaime numur viens, kas liek justies slikti – nepilnvērtīgai, sliktākai un, protams, nelaimīgākai. Trakākais, ka mēs cenšamies salīdzināt it visu ar citiem – sākot no sava izskata, beidzot ar mantām, ģimenēm, darbiem, panākumiem un pat raksturiem. Bieži vien atmetot malā negatīvo salīdzināšanu, dzīvot kļūst daudz vieglāk. Un laimes sajūta atnāks pati, jo sapratīsi, ka esi tāda, kā esi, turklāt tāda tu esi vienīgā un līdz ar to – unikāla. Un visbiežāk – mainīties nevari, un vispār – vai to maz gribi?
SKAUDĪBA. Tā nāk, attīstoties negatīvajai salīdzināšanai. Psihologi apgalvo, ka skaudība ir ļoti spēcīga emocija, kas spēj pārņemt mūs un burtiski saindēt. Tā vietā, lai pašas attīstītos un sasniegtu to, par ko mums skauž, mēs darām arvien mazāk, bet skaužam – vairāk. Un loģiski, ka tas atņem pozitīvismu, gaišu skatu uz dzīvi, prieku un laimi. Viss šķiet tumšs un drūms, jo skaudība ir spēcīgāka un neļauj saskatīt labo, kas jau nekur nav zudis, bet tepat apkārt vien ir. Tikai tu to neredzi, jo raugies uz visu no sava – skaudīgā – skatu punkta.
LIELAS VĒLMES. Pārāk ambiciozi plāni, sapņi, vēlmes. Lietas, ko vēlamies iegūt, amati, ko ieņemt, cilvēki, ko satikt utt. Mērķi ir laba lieta, un tiem noteikti ir jābūt. Arī ambīcijām ir jābūt. Tomēr problēma bieži sākas tad, kad šie plāni un sapņi ir lielāki, kā iespējams sasniegt. Vai arī – sasniegt ir iespējams, bet tas nāk tik lēni un ilgi, ka cilvēks šajā ceļā vienkārši salūzt. Viņš nav rēķinājies ar to, ka, lai ko lielu iegūtu, bieži kaut kas liels ir arī jāupurē. Tas viss spēj atņemt laimes sajūtu un prieku par pašu svarīgāko – par dzīvi. Reizēm daudz vērtīgāk ir kaut ko atmest. Vienkārši noliec malā un viss – tu redzēsi, ka labāka sajūta radīsies pati no sevis. Un, iespējams, sapratīsi, ka to kaut ko tev nemaz nevajadzēja.
PAGĀTNE. Dzīvošana pagātnē, tās notikumos bieži ir spēcīgs laimi aizbiedējošs faktors. Pagātne ir pagātne un, lai gan tajā bieži vien ir kas tāds, ko mēs vēlētos mainīt, mēs to izdarīt nespējam. Un, ja kaut kas no tā tevi visu laiku velk atpakaļ un atgādina par sevi, ir skaidrs, ka ir grūti būt laimīgai šodien. Tā ir liela māksla pieņemt to, kas noticis, nolikt to malā un dzīvot uz priekšu, nedomājot par to, kas bijis. Ja to iemācās, tad arī laimes sajūta apciemo biežāk.
NOŽĒLOŠANA. Nožēlošana ir nākamais solis, ja dzīvo pagātnē. Nožēlojam mēs visu ko – gan to, ko izdarījām, gan to, ko neizdarījām. Un šī sajūta pati par sevi ir normāla, slikti kļūst tad, ja to nevari palaist, ja nevari tikt no tās vaļā un tas bojā tavu tagadni un nākotni. Dzīvojot nožēlās un pat žēlabās ir iznīcinoši. Tādā dzīvē laime un prieks nav iespējami, jo tiem vienkārši nav vietas.
PERFEKCIONISMS. Tas mūsdienās tiek teju vai ieaudzināts – latiņa ir jāpaceļ augstāk par pārējiem un jābūt vislabākajai. Ja esi stipra, tad izturēsi – būsi labākā, veiksmīgākā, skaistākā, gudrākā, bagātākā utt. Un te nav runa par to, vai ar to visu būsi arī laimīga. Ja nebūsi stipra – salūzīsi un tik un tā nebūsi laimīga. Jautājums – vai ir vērts būt visās jomās vislabākajai? Varbūt labāk ir vienkārši dzīvot, pieņemot, ka maksimums it visā nav sasniedzams un, varbūt – ka to nemaz nevajag? Varbūt ir labi tāpat? Varbūt laimei nemaz tik daudz nevajag? Otra lieta, kas bieži iet roku rokā ar perfekcionismu, ir arī pārmērīgs kritiskums pret sevi. Kritiku vajag, bet tāpat kā ar visu – normas robežās.
VĒLME IZPATIKT. Patikt visiem. Precīzāk būtu teikt – izdabāt visiem. Būt labai visiem. Dzīvot ar domu, ka tas jāsasniedz, ir garants stresam, sliktam garastāvoklim un nelaimīgai sajūtai kopumā. Kādēļ? Jo visiem laba nebūsi nekad. Tas nav iespējams. Un, ja godīgi sev pavaicāsi, vai maz tev to vajag? Vai tiešām tev ir svarīgi, ko par tevi domā kolēģe no blakus nodaļas vai kaut vai brāļa sieva? Nu, lai domā, ko grib – viņas dzīvo savu dzīvi, tu savējo. Atšķirība vien tāda, ka tu domā, kā viņām izpatikt un esi nelaimīga, bet viņas dzīvo, par tevi nedomājot, un ļoti iespējams – ir laimīgas.
NEGODĪGUMS. Tas ir negodīgums pašai pret sevi. Tu strādā it kā labā darbā, ar labu samaksu, bet tev tas nepatīk. Un tas vēl ir maigi teikts. Tu neesi godīga pret sevi. Tas pats attiecas uz cilvēkiem tev apkārt, piemēram, vīrietis, ar kuru esi kopā dažādu apsvērumu dēļ, no kuriem neviens nav mīlestība. Vai cilvēki, ar kuriem uzturi kontaktus, lai gan tā pa īstam to nemaz nevēlies. Un tā tālāk un tā joprojām. Šīs visas ir lietas, kas liek tavai dzīvei izskatīties labi no malas, taču – tās neļauj tev būt laimīgai. Jo tas nav iespējams. Un nebūs, ja nekļūsi godīga pret svarīgāko cilvēku savā dzīvē – pati pret sevi.
Tā ir …