Kad sieviete kļūst par māmiņu, viņas dzīve neatgriezeniski mainās. Dzīve nekad vairs nav tāda, kāda tā bija agrāk. Par to var daudz spriest, kas mainās, kas ne. Var lasīt grāmatas, pirms kļūsti par māmiņu, bet teorija vienmēr būs un paliks teorija. Tādēļ espati.lv nolēma aptaujāt māmiņas ar dažāda vecuma bērniem un noskaidrot, kādas izjūtas pārņem brīdī, kad uzzini, ka tevī pukst jaunas dzīvībiņas sirsniņa un par turpmākajām izjūtām grūtniecības un pēcdzemdību laikā.
Dace (28): „Stāvoklī paliku 22 gadu vecumā. Bērniņš bija plānots un gaidīts. Bet patiesībā, kad uzzināju, ka beidzot gaidītais ir noticis, mani pārņēma arī nelielas bailes. Zināju, ka mana dzīve ir mainījusies, un mainīsies aizvien vairāk, tā nekad nebūs tāda kā agrāk. Lai gan tai pašā laikā bija arī neizsakāmi liels prieks par jauno dzīvībiņu. Nenoliegšu, ik pa laikam mani pārņēma arī šaubas, vai lēmums bija pareizs, vai īstajā laikā ieplānojām bērniņu. Visu grūtniecības laiku prieks mijās ar šaubām.
Tad piedzima mana meitiņa. Man šķiet, ka tā ir visām jaunajām māmiņām, es īsti nezinu, bet man nebija tā, ka ieraugu savu meitiņu – mīlu. Es sākumā nespēju Danīti uztvert kā savu meitiņu. Bija vajadzīgs laiks, līdz pieradu, līdz iemīlēju. Man bija arī tā saucamā pēcdzemdību depresija. Danielas tētis gāja uz darbu, bet es paliku mājās. Es nespēju ar sevi tikt galā, un mazajai bija niķīgais periods. Es ātri iemīlēju meitiņu, bet reizēm pat nezināju, ko lai dara, jo bija lieli niķi, man diezgan ātri beidzās piens un meitiņai sākumā bija alerģija pret piena putriņām. Bet visas ķibeles lēnām atkāpās. Iemācījos tikt galā gan ar sevi, gan ar bērnu.
Vasarā meitiņai būs 7 gadi. Viņa ir labākais, kas man ir. Lai gan arī ir mazliet žēl, ka mazā tik ātri aug, jo vēl tagad atceros, cik viņa sīciņa gulēja savā gultiņā. Varu teikt, ka mīlestība pret bērnu kļūst ar katru gadu aizvien stiprāka. Kas manā dzīvē ir mainījies? Lielos vilcienos jau laikam viss, jo savu dzīvi pakārtoju meitai, gan darbu, gan izklaidi.”
Kristīne (26): „Man bērniņš pieteicās pirms trim gadiem. Bērns gan nebija plānots, bet, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī nodomāju – super! Bērniņu es ar savu mīļoto ļoti gaidījām. Patiesībā biju pacilāta visu grūtniecības laiku. Bērniņam gatavojos, lasīju literatūru un skatījos raidījumus.
Un tad es kļuvu par māmiņu. Laikam jau manā dzīvē mainījās viss. Sapratu, ka mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk, bet tas bija pozitīvā nozīmē. Zināju, ka nekad vairs nebūšu viena. Lai gan man ir mans mīļotais cilvēks, manas meitiņas tēvs, tomēr bērns ir vēl kas nezūdošāks. Ir jauka sajūta, ka zini, ka tev ir kāds, par ko rūpēties, kāds, kam esi vajadzīga.
Tikko nosvinējām mūsu meitiņai trešo dzimšanas dienu. Varu teikt, ka viņa ir mūsu dzīves laime. ”
Agnese (25): „Stāvoklī paliku 19 gados, un Jānītis man piedzima 20 gadu vecumā. Bērns nebija plānots. Ja var tā izteikties – tā vienkārši sanāca. Toreizējais draugs vēlējās, lai taisu abortu, bet es pateicu nē, es biju gatava bērniņu audzināt kaut viena, jo izjutu atbalstu no ģimenes un draugiem. Biju laimīga par mazo dzīvībiņu savā puncī un vēlējos būt laba mamma. Protams, bija arī bailes kas un kā būs, bet zināju, ka dzīve visu noliks savās vietās.
Kad piedzima Jānītis, biju neticami laimīga. Attiecības gan ar mīļoto sašķobījās un pēc gada arī izšķīrāmies, bet man bija mūsu bērns, kuram tagad jau ir cits tētis, kurš prot mazo rakari novērtēt.
Ar dēla ienākšanu pasaulē mainījās viss. Man ir mana lielā atbildība. Kāds, kura dēļ eju uz darbu, kura dēļ esmu gatava darīt visu. Bet arī dēliņš ir liels atbalsts, nereti saņemu mīļus zīmējumus un puķes. Mainījās ar tas, kad sāku satikties ar savu tagadējo vīrieti, man būtiskas bija viņa attiecības ar manu dēlu. Ja viņi nevarētu sadzīvot, mums arī nekas nevarētu sanākt.”
Ja esi māmiņa, pastāsti arī tu, kādas bija tavas sajūtas, uzzinot, ka esi stāvoklī! Vai tās mainījās grūtniecības laikā? Un tad, kad piedzima mazais?