Dita Lase: nedomāju, ka KAĶIS vispār var būt tik MĪĻŠ!

Veģetārā uztura skolas Vegus vadītāja un veselīgā uztura popularizētāja Dita Lase audzina ne tikai septiņus gadus vecu meitu, bet arī kaķi Miķeli. Miķelis ir aptuveni divus gadus vecs, bet pie abām dāmām dzīvo vien nepilnus trīs mēnešus. Kā tā? Uzzini!

Kā Miķelis pie jums nonāca?
Biju nolēmusi, ka atkal mājās vēlos kaķi. Jau iepriekš pie mums dzīvoja kaķene, kuru biju paņēmusi no ielas, tomēr viņai bija niķis lekt virsū un tā kā pabaidīt mūs. Viņai bija tādi bandīta ieradumi un, jo vecāka viņa palika, jo vairāk sāka mūs medīt. Tā kā meita bija pavisam maziņa, uztraucos un nevarēju acis nolaist, lai tikai kaķis viņai virsū neuzlec. Nekad nevarēja zināt, no kura stūra kaķene uzglūn. Drošības un miera labad, izlēmām, ka šai kaķenei labāk būs dzīvot pie meitas tēva. Un tā arī – mincene tur jūtas ļoti labi. Bez kaķa nodzīvojām aptuveni divus gadus. Tomēr biju izlēmusi, ka gribu mājās šo dzīvo radībiņu. Nolēmu, ka pēc divām dienām braukšu uz patversmi pēc kaķa. Un tieši tad man zvanīja draudzene, kura pārcēlās uz citu valsti. Viņa savam runcītim meklēja jaunas mājas. Ilgi nebija jādomā – izlēmām, ka šis kaķītis dzīvos pie mums. Pie mums viņš ir tikai kopš šī gada Valentīna dienas. Miķelis arī ir no ielas paņemts kaķis un es ļoti vēlējos dot viņam īstas mājas.

Kā Miķelis pieņēma jaunos saimniekus?
Divas dienas nosēdēja aiz dīvāna. Tad pamazām sāka līst laukā, apošņājās, apskatīja visu, izvērtēja. Kādu brīdi viņš staigāja visur apkārt un gar visām malām berzējās. Laikam centās atstāt to savu smaržu un iezīmēt, ka nu šīs ir viņa mājas. Bet šobrīd izskatās, ka viņam viss patīk. Iepriekšējā saimniece līdz ar kaķi, iedeva arī šalli, kur bija saglabājusies iepriekšējās saimmnieces un mājas smarža. Bet nu jau par šo šalli viņš neliekas ne zinis un ir pie apkārtējās vides pieradis. Pirms piekritu šim solim, paņemt kaķi no cita saimnieka, protams, izjautāju draudzeni, kāds īsti Miķelis ir. Jo man bija svarīgi, lai negadās tāpat kā ar iepriekšējo kaķeni. Tomēr viss ir ļoti labi. Kaķis ir lieliski sadraudzējies gan ar manu meitu, gan mani.

Kāds runčuks ir pēc rakstura?
Viņam ļoti patīk būt vienam un galvenajam. Miķelis savu ēdiena trauciņu noteikti negribētu dalīt ar vēl kādu. Viņš ir ļoti runīgs tādā ziņā, ka viņam ir sava valoda – pēc tā, kā viņš ieņurdas es esmu iemācījusies saprast, ko viņš grib – spēlēties, ēst vai varbūt laiks kastīti tīrīt. Bet vispār Miķelītis ir ļoti, ļoti mīļš. Es vispār brīnos, ka kaķis var būt tik ļoti mīļš! Viņam patīk nākt klāt un mīļoties. No rītiem Miķelis nenāk un nemodina, bet, kad dzird, ka esam pamodušās, tad uzreiz ir klāt un apsveicinās gan ar mani, gan meitu.

Kad kāds atnāk ciemos, nevar zināt, kā Miķelis uzvedīsies. Ir tādi cilvēki pie kuriem viņš ies, mīļosies un prasīsies rokās, bet ir arī tādi, kuriem ienākot pa durvīm, Miķelis kaut kur paslēpjas un laukā lien tikai tad, ka ciemiņi ir projām.

Jūs abi pēc raksturiem esat līdzīgi?
Domāju ka ne visai. Varbūt tādēļ ka tik īsu laiciņu dzīvojam kopā. Miķelis ir daudz sabiedriskāks, viņam vajadzīgi cilvēki blakus. Viņš ļoti gaida, kad kāds vakarā atnāk mājās un tad viņam ir lielie prieki. Savukārt es esmu daudz mierīgāka. Man mājās nekāda lielā sabiedrība nav vajadzīga. Vislabāk kaut kur nolienu klusumā un mierā.

Miķelis tiek laists arī laukā pastaigāties?
Līdzi savās dienas gaitās es viņu līdzi neņemu. Arī laukā, uz ielas vai pa paglmu staigāt brīvsolī viņš netiek laists. Jau iepriekšējā saimniece viņu audzināja kā istabas kaķi, tā kā es arī neko tādā ziņā nemainu. Viņam gan patīk iziet uz balkona un apskatīt, kas notiek apkārt, pavērot putnus. Bet vēl nav gadījies, ka viņš mēģinātu tikt no balkona lejā. Iespējams, tādēļ ka tik augstu dzīvojam. Izdauzīties un izskraidīties viņam ir iespēja arī dzīvoklī. Es pie sienas esmu izveidojusi speciālu vietu, kur viņš var asināt nagus, izdauzīties – viņam ļoti patīk pa šo sienu kāpt augšā. Uzkāpt līdz grieztiem viņam ir tīrais nieks. Tā viņam ir tāda kā sportojamā siena. Citreiz viņš pat pats prasa, kad grib izskraidīties.

Vai Miķelis, pie Jums dzīvojot, paspējis sastrādāt jau kādas nepatikšanas?
Trīs mēneši ir ļoti mazs laiks un, iespējams, Miķelis joprojām cenšas savi parādīt no tās labākās puses. Bet viņam ļoti patīk visu nogaršot. Reiz bija gadījums, kad biju sacepusi karbonādes un aizmirsu tās uz pannas. Nākamajā rītā, ieejot virtuvē redzu, ka stāv četras karbonādes un visas iegrauztas. Viņš nevis apēd vienu veselu, bet nogaršo no visām pa mazumiņam, lai saprastu, vai visas garšo vienādi.

Tu pati esi veģetāriete. Kā ar Miķeli? Kas viņam vislabāk garšo?
Miķelis nav veģetārietis un ēdienu ziņā viņš nav izvēlīgs. To, ko dod, to arī ēdīs. Viņam ļoti patīk visu nogaršot. Piemēram, ciemos bija atbrauksi māsa ar bērniņu, kurš jābaro. Tiklīdz tika attaisīts biezenītis, Miķelis uzreiz bija klāt, lai nogaršotu. Tāpat arī, ja kaut kur stāv attaisīta cepumu vai pārslu paciņa – viss ir jānogaršo.

Topa ēdiens mums ir zemenes. Pat par savu barību vai gaļu Miķelis nav tik ieinteresēts kā par zemenēm. Otra iecienītākā lieta ir zivis. Draudzene bija atnesusi bundžiņu ar tunci – nu tad šī bundžiņa arī tika izlaizīta pa tīro. Viss, kas smaržo pēc zivīm, ir topā.

Ar dzērieniem, savukārt, ir tā, ka Miķelim patīk dzert no visurienēm, izņemot trauciņu. Un, jo netīrāks ūdens, jo labāk. Nedrīkst aizmirst nolaist tualetē poda vāku, citādāk Miķelis uzreiz ir klāt. Mēs jau smejamies, ka var redzēt, ka vīrietis mājās.

Kas, Tavuprāt, ir jāievēro kaķa barošanā?
Par cik šis ir ielas kaķis, tad es uz to, kāda barība tiek dota, neiespringstu. Es pieņemu, ka sugas kaķiem ir citādāk – jāskatās, ko dod un, cik daudz dod. Bet, manuprāt, šie kaķi paši labi zin, ko viņi grib un es to neierobežoju. Viņam trauciņā visu laiku stāv barība un, kad vēlas tad arī ēd.

Jums kopā ir viegli sadzīvot?
Jā, ar šo kaķi sadzīvot ir ļoti viegli. Man jau vispār kaķi patīk. Ar viņiem nav tik ļoti lielu rūpju kā, piemēram, ar suņiem. Kad viņš vēlas tad guļ, kad vēlas – ēd un, kad vēlas – spēlējas. Miķelis katru vakaru izvēlas vai gulēs pie manis vai pie meitas. Viņam ir tāds kā savs grafiks – kad pie kura gulēt.

Ko Tu domā par to, ka kaķiem piemīt dziedinošs spēks?
Ar iepriekšējo kaķeni bija tā, ka, ja man sāp galva, tad es apguļos un kaķis uzreiz klāt. Ja sāp vēders, viņa uzreiz uzguļās man uz vēdera un murrā. Ar Miķeli ir pilnīgi citādāk. Liekas, ka viņš domā: „Lai tev sāp, kas sāp! Ārstēt nav mans darbs.” Es vairāk domāju, ka kaķi ir tādi kā antidepresanti. Viņi mājās ienes pozitīvu gaisotni un tādu kā mieru. Un tas jau arī savā ziņā cilvēkus dziedina. No tāda viedokļa, kaķi mājās ir ļoti vajadzīga.

Esi domājusi par vēl kāda kaķa vai cita mājdzivnieka iegādi?
Man ar dzīvniekiem vispār ir diezgan rezervētas attiecības. Ir kaķis – tas ir jauki un labi, bet ar to man pilnībā pietiek. Dažreiz liekas, ka pat kaķis ir pāri maniem spēkiem. Miķelis ļoti dadz guļ un viņam patīk, ka viņš ir viens, galvenais šeit. Un tikai vakarā viņam sākas aktīvais laiks, kad spēlēties vai dauzīties. Pagaidām nevienu citu mājdzivnieku nevēlos.

Saka, ka jo kaķis biežāk murrā, jo apmierinātāks ir. Kā ar Miķeli?
Miķelis murrā diezgan bieži. Laikam tādā viedā izrāda, ka viņam kaut kas ļoti patīk. Parasti, kad ir paēdis vai atnāk pagulēt klēpī, tad murrāšana ir ļoti izteikta.

Kurš no abiem variantiem ir Miķelis – mājas mīlulis, kuram jo tuvāk saimniekam, jo labāk, vai – viens vienīgais, pats par sevi galvenais valdnieks?
Es teiktu, ka Miķelis no abiem variantiem ir sajaukts kopā. Viņam ļoti patīk būt starp cilvēkiem, būt sabiedrībā. Bet tajā pašā laikā viņš grib būt viens, vienīgais. Ir citi kaķi, kuriem patīk spēlēties ar saviem četrkājainajiem līdzīgajiem. Bet Miķelim pietiek, ja blakus ir cilvēki. Un ja tas tā ir, tad laime ir pilnībā.

Vai esat mēģinājuši kaķi dresēt?
Es personīgi nē. Bet meita gan ļoti gribēja iemācīt, lai Miķelis dod ķepu. Īsti neizdevās un pēc kaķa sejas izteiksmes likās, ka viņš saka: „Es tev pēc kāda suņa izskatos?” Bet man vispār ir tādi filosofiski iebildumi pret dzīvnieka pucēšanu un pārveidošanu. Sunim var iemācīt iet pie pavadiņas, blakus saimniekam un tādas lietas, bet dresēt kaķi, manuprāt, nav nepieciešams.

Kas, līdz ar Miķeļa ienākšanu ģimenē, izmainījies Tavā un meitas ikdienā?
Laiks, ko pavadījām bez kaķa bija aptuveni divi gadi. Pa šo laiku ar meitu nomierinājāmies un pieradām, ka virsū neviens neklūp. Bet tas, ka pa šo laiku mums pietrūka – kaķa mīļuma un prieka mājās. Līdz ar kaķi, mājās ienāk neizsakāms mīļums un labestība. Tā kā meitai nav ne brāļu ne māsu, tad viņai arī ir priecīgāk, ka mājās ir kāds, ko pamīļot, ar ko paspēlēties.

Vai saistībā ar Miķelīti, centies meitai jau tagad mācīt atbildības sajūtu?
Drīzāk nē. Šobrīd galvenais bija meitai parādīt, ka ne visi dzīvnieki klūp virsū un, ka ne no visiem dzīvniekiem ir jābaidās. Centos parādīt, ka ar šo dzīvnieku pasauli var arī sadraudzēties.

Kā, Tavuprāt, dzīvnieks var izmainīt cilvēka dzīves uztveri?
Dzīvnieks, jebkurā gadījumā ieaudzina atbildības sajūtu. Ir jāņem vērā, ka katram dzīvniekam ir savas vajadzības, būs vajadzīga laiks un līdzekļi, ko dzīvajai radībiņai veltīt. Tāpat arī dzīvnieciņam ir jānodrošina izklaide. Un ar to ir jārēķinās.

Vai Tu gribētu izbaudīt kaķa, piemēram, Miķeļa dzīvi?
Man to ir grūti iedomāties. Es laikam nevarētu tik ilgi nogulēt. Man ir svarīgi, ka savā ikdienā lietā varu likt arī galvu un domāšanu. Tomēr no kaķa dažreiz cenšos mācīties – ka dzīve, taču ir tik skaista un vienkārša! Ja vēlies – paguli un atpūties!

 
 
6 komentāru
  1. Tā “kaķu siena” izskatās kaut kas supperīgs. Kas tas ir, paklājs? Es arī tādu gribu!

  2. Jā, tas ir visparastākais kavrolīns no būvmateriālu veikala, ar paklāju līmi pielīmēts pie sienas. 🙂

  3. Baigi smukais runčuks! Un saimnieces kleita saskaņota ar runča acīm!!! Un paklāju siena ir reāla ideja 😉

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.