Egons Reiters. Radio atkarība

Radio ir viņa atkarība. Viņš tic, ka „tu dabū to, ko tu domā”, un viņam diezgan labi patīk cilvēki. Viņš ir Egons Reiters – Radio SWH DJ, kurš tikko atgriezies no ekspedīcijas Indijā. Par radio, cilvēkiem un Indiju šoreiz divās intervijas daļās, jo viņam ir ko stāstīt.

Kā tev iet?
Man ir labi. Pēc Indijas es dabūju kaut ko tādu, ko nebiju gaidījis, – man bija grūti atbildēt uz tālruņa zvaniem. Man viss šķita pārāk ātrs. Pirmajā brīdī likās, ja tā paliks, esmu gatavs braukt atpakaļ. Es biju nost. Un izrādās, ka tu ātri pierodi, ka var arī citādāk.

Jau 16 gadus esi radio cilvēks. Vai tas ir daudz? Mazā Var vēlā
Radio ir kā narkotikas. Es neesmu nekad d?ries, bet man šķiet, ka tas ir kaut kas tāds. Tas nav tikai darbs. Man ir paveicies, ka es ar hobiju varu arī nopelnīt. Tas ir forši. Mierīgi, var vēl. Ir idejas, ko vajadzētu likt lietā, lai radio iegūst citu virzienu, bet laiks visu noliks tieši tur, kur tam jābūt. Es tā ļaujos.

Cik brīvs var būt radio DJ savā darb??
16 gadu laikā Radio SWH ir mana ceturtā radio stacija, kurā strādāju, un varu teikt, ka šajā radio tomēr ir brīvība – muzikāli mūs varam nomainīt kādu gabalu, un nekas par to mums nebūs. Ir tikai dažas dziesmas, ko mums nevajadzētu spēlēt. (Nākamajā nedēļā pēc intervijas Egons paziņo, ka radio vairs nevar atska?ot dziesmas, kas vecākas par 1985. gadu. – Aut. piez.)

Šis ir personību radio. Ja es kādam nepatīku, tad tas nozīmē, ka nepatīku. Ja es kādam patīku, tad visdrīzāk tas ir tāpēc, ka tam cilvēkam patīku. Tas arī atšķir radio no MP3 atska?ot?ja. Te ir MP3 atskaņotājs ar mūziku, ko tu gribi dzirdēt bez pārsteigumiem. Radio vienmēr būs pārsteigums, tāpēc ir vajadzīgs tas cilvēks, kurš jūt mūziku, pasniedz to. Tāpēc radio žokeji nenomir?s. Tad, kad aizklapēja ciet Roku (Radio SWH Rock) un uztaisīja par kompj?teru staciju, tad Gustavs (Gustavs Terzens) man teica, ka var nomirt viena SWH Rock stacija, bet tas roks jau nekur nepaliek. Doma ir tāda, ka mūzika dzīvo pati par sevi, bet ar žokeju tā dzīvos citu dzīvi.

Radies iespaids, ka vienalga, vai ir lietus vai saule, tavs laiks radio ir piepildīts ar tādu pozitīvismu un vieglumu, bet noteikti ir taču tā, ka dažk?rt nejūties baigi labi, lai gan tūlīt jāiet ēterā. Ko tu dari?

Man ir atbilde. Radio ir atkarība, līdz ar to man izslēdzas visa ikdiena, tas, kas pirms ētera notiek ar mani. Es izrādu cieņu radio. Un radio ir arī manas zāles, ja ar mani dienā noticis kaut kas slikts. Izejot ēterā, es, goda vārds, par to aizmirstu. Viss. Es izsl?dzu. Pēc ētera ieslēdzot mobilo tālruni, es atkal varu atgriezties atpakaļ tajā. Iedomājies – trīs stundas man ir pilnīga laime. Man ir mana mazā Indija, ko es pats esmu uzb?v?jis. Bet kāpēc man to mazo, slikto mirkl?šu ir mazāk nekā citiem? Tāpēc, ka es nelaižu klāt. Tu dabū to, ko tu gaidi. Ja tu visu laiku s?kst?sies, ka baigi neiet, ka visi tevi apbižo, tad, visdrīzāk, tu arī atrausies v?rtr?m?. Tu dabū to, ko tu domā. Tā ir.

Kad šā atziņa atnāca pie tevis?

Nezinu, tā vienmēr manā klusiņām ir dzīvojusi. Es tikai tagad saprotu, ka es neesmu viens pats. Mūs esam baigi daudz, kuri tā uzskata. Aizejot uz kādu valsts iestādi, tu kādreiz vari dabūt baigo negāciju. Zini, kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka cilvēki sabiedriskajās vietās iet izlādēties. Piemēram, sabiedriskajā transportā. Tu vari sēdēt un būt gatavs palaist tantuku, bet viņa ir ātrāka. Viņa ir ātrāka ar savu negatīvismu. Nāk klāt un saka: „T?, cik, jaunais cilvēk, jums vispār ir gadu? Es gribu sēdēt!” Un tad tu vari atbild?t: „J?, lūdzu, es tieši jūs gribēju palaist!” Tev ir jābūt ātrākam šajā brīdī. Viņa ir aizgājusi ar domu – es tūlīt noķeršu kādu sīko un riktīgi izkrat?šu sāpi. Cilvēks jau pretreakcijā spēlē tālāk. Ja es novēlētu viņai labu dienu, tad viņa nodomātu – kaut kas nav kārtībā.

Arī runājot par radio, ir mums daudz klausītāju, un iespējams, ka kādam kaut kas varētu nepatikt. Piemēram, mums zvana cilvēks un saka: „Egon, tā nevar.” Un, ja es sāktu runāt pretī aizst?voties, tad mums varbūt sāktos strīds, kas beigtos diezgan negatīvi. Es būtu izš?vies, viņš – vēl vairāk uzvilcies. Bet es viņam mēģinu teikt t?: „Nu, tā, kas ira? Kurā vietā es tagad noš?vu gar?m?” Un viņš man: „O, tu nemaz neuzvelcies, jocīgi. Es vispār gribēju, lai tu uzvelcies, bet, ja tu neuzvelcies, tad nu, tu vispār esi foršs. ņau.” Nu, tā tas notiek dzīvē. To esmu sapratis.

Es varu izstāstīt, kā es sapratu, ka tās lietas tiešām piepildās. Es mācījos Lidijas Stiebras aktierm?kslas skolā. Vienā nodarbībā viņa mani pasauca malā un teica, ka man esot tāds patīkams balss tembrs un ka es varētu strādāt radio, jo viņai Radio Rīgai bija pazīstami cilvēki. Tas bija 1994., 1995. gads. Es jau strādāju Siguldas r?dž?. Un ejot vakarā mājās no autobusa, štukoju: „Nu nenormāli kruta būtu, ja tā Lidija varētu sarunāt. Es aizietu, varbūt viņi mani noklausītos, un es varētu tur strādāt.” Es iztēlojos, kā es varētu strādāt Radio Rīgai, kas skan visā valstī. Nenormāli kruta. Un desmit gadus vēlāk es sāku tur strādāt. Bet ne jau tāpēc, ka viņa man kaut ko būtu sarunājusi. Vienu dienu man piezvanīja ?riks Niedra, kurš bija Radio Rīgai programmu direktors. Tā, redz, notiek – es iztēlojos, un tas kaut kādā veidā atnāk.

Cilvēki ir sapratuši, ka kādam šitā ir bijis, ka kāds stāsts ir nostrādājis, un viņi arī gribās pamēģināt. Un tad viņi kaut ko baigi vēlas. Vēlas vienu dienu, otru, trešo, nedēļu, mēnesi, bet nekas nenotiek. Murgs. Nu nav. Jābūt pacietīgam. Es nevienam skaļi nem?cu dzīvot, bet klusiņām es tam visam ļoti ticu. Un es zinu, ka tā arī ir.

Tad jau sanāk, ka DJ ir jābūt lielam diplom?tam?
Jāizlien, jo visu laiku ir uz robežas. Tas ir jāmāk, tas visu laiku ir jāmācās. Bez mugurkaula arī nedrīkst. Tam ir jābūt, ja nu tu reiz esi ēterā. Klausītājam ir jāsaprot, kas tu esi par putnu. Ja tu vienmēr dzied?si visiem līdzi, viņš nesapratīs un neticēs, ka tu viņam kaut ko stāstīsi, ko tu viņam patiešām gribi izstāstīt.

Es analizēju. Mums ir tāda sistēma – viss, ko mūs runājam un spēlējam, ierakstās un paliek trīs mēnešus arhīvā. Tā ir viena no tādām radio DJ skolām. Ik pa laikam ir jānoklausās sava programma, lai analizētu. Bet to nevajag darīt pārāk bieži, jo tā tu izn?cin?si arī to, kas ir labs. Ja ētera laikā sāksi dom?t: „Šit? kā reizi ir tā vieta, kurā baigi vienmēr nolažoju.” Tad tu arī nolažo, jo tu to padomāji.



Kas tu esi ārpus radio? Ko tu vēl dari?

Man viss ir diezgan nepareizi, jo, kad cilvēki iet mājās, es sāku strādāt. Kad viņi ir mājās, sen paēduši vakariņas, skatās pēdējo vakara pārraidi pa te??uku, klausās radio un taisīs gulēt, tad es tikai atgriežos mājās. Sanāk pamatīga nob?d?te līdz aptuveni pulksten diviem trijiem naktī. Un pēc tam man ir pamatīga rīta nobīde.

Man ir kino, mūzika, nedaudz fotogrāfija un meitene. Jā, un vēl man ir kaķis. Manējam tagad ir astoņi gadi, viņš ir op?tis.
 
Kas tevi veidojis par to, kas tu esi?
Es negribu nevienu izcelt. Viss ar mani notikušais ir svarīgs. Tas, kāds es esmu šobrīd – tik labs, tik slikts –, ir tas, kas ar mani noticis. Man diezgan labi patīk cilvēki. Es viņus ādu. Visi tie cilvēki, kuri ar mani bijuši kopā kādu laiku, man likuši domāt. Cilvēkam kādreiz arī jābūt sāpīgi, lai saprastu, ka ir forši. Man bērnībā bija draugs, kuru sabrauca. Arī tādas lietas veido.

Paskatoties uz sevi pagātnē, es sev esmu losis. Nē, nopietni. Pat ja šobrīd varētu tā nedomāt, kādu reizi es atskat?šos un nodom?šu, ka biš?in tāds duraks esmu bijis. Laikam ejot, es sevi sodu, bet tas laikam nozīmē, ka es attīstos. Un tas ir forši.

Tā ir viena lieta, ko es, goda vārds, esmu sapratis – ja tu neproti ie?irgt par sevi, ja tu nesaproti jokus, tad, visdrīzāk, tev ir diezgan čābīgi. Nu, ir cilvēki, kuri nesaprot. Tad atliek viņiem novēlēt, lai kaut kas ir smieklīgi, jo tā ir forša sajūta, kad kaut kas ir smieklīgi. Cilvēkiem vajadzētu mācīt iesmiet par sevi.

Vai esi domājis, ko tu vēl vēlētos darītā
Es sevi redzu vienas mazas radio stacijas programmdirektora vietā. Tagad ir arī interneta radio, ko es gan negribētu saukt par radio, jo tas ir tāds MP3 atskaņotājs ar mūziku, ko tu nevari ietekmēt. Radio tomēr ir teātris. Tā ir iztēle. Tā drēbe vienmēr tiek apmazg?ta un no jauna iekr?sota. Un to dara cilvēks, kurš ir gaisā. Nākotnē varēs būt 100 un 96 un vēl vairāk interneta radio staciju, bet es gribētu, lai tur pa vidu būtu cilvēks. Tāds ir mans skatījums. Un, ja es to tā redzu, tad, visdrīzāk, būs arī kāds klausītājs, kurš to gribās dzirdēt. Tad es ņemšu un uztaisīšu.

Es īstenībā varētu darīt jebko, ja tikai to gribētu. Pagaidām gribu šādi. Varbūt vēlāk gribēšu kaut ko citu. Paralēli interesē fotogrāfija, bet es ar to nepelnu naudu. Kad atbraucu no Indijas, man no desmit filmiņām, kas bija līdzi, izdzīvoja tikai trīs, bet bija nenormāli interesanti – gaidīt, kas tur būs iznācis. Bija sanākušas tādas, kas man patika, un es par to esmu lepns.

Vēl es gribu izdarīt vienu lietu, ko es nevēlos teikt skaļi. Es vispār ticu ļoti daudzām lietām. Un vēl es ticu, ka idejas ir gaisā. Tu esi noķērusi, ka tu kaut ko izdomā, tad mazliet atliec un ieraugi to realiz?tu? Neviens nav vainīgs, neviens nav nostu??jis. Vienkārši tajā brīdī ideja tika palaista, cilvēks sēdēja un viņam nez no kurienes tā atnāca. Mūs p?r?eram.

Intervijas ar Egonu Reiteru otro daļu – par Indiju, ekspedīciju un viņa pārdomām – lasi jau pēc daž?m dienām tepat, espati.lv

12 komentārs
  1. Kaut vairāk mēs paši un līdzcilvēki tvertu šo pasauli vielgi un pozitīvi! 🙂 Paldies Egonam!

  2. Un galvenais, nevienam viņa vārdam nevar nepiekrist! Ir tā ka lasot māj ar galvu, jā, jā, tā ir, es tā gribu, es tā darīšu! Un bez pārlieku dziļas filosofijas viņš to pasaka. Forši.

  3. Ja man būtu jāuzkaita cilvēki, kas iedvesmo, Egons būtu viens no tiem.
    Patīkami redzēt šādus cilvekus. 🙂

Komentēt Agrita Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.