Daudzus kustīgus un aktīvus bērnus sarunās mēdz dēvēt par hiperaktīviem, taču aktivitātes var būt arī bērnu vecumposma attīstības īpatnība, temperamenta izpausme vai neaudzinātības pazīme. Kāds ir hiperaktīvs, un, kāds – vienkārši aktīvs bērns? Par to šoreiz.
Hiperaktivitāte ir uzvedības traucējumu veids, kam raksturīga pārmērīga aktivitāte, neuzmanība, impulsivitāte, uzbudināmība un vāja kustību koordinācija neatbilstoši bērna vecuma psihiskajai attīstībai. Hiperaktivitātes izpausmes vērtē trīs izpausmes veidos:
Nemierīgs, nepārtraukti dīdās, grozās sēdvietā, veic nemierīgas kustības ar rokām vai kājām;
Patvaļīgi atstāj sēdvietu klasē vai citās situācijās, kur nepieciešama sēdēšana uz vietas;
Bieži skraida apkārt, lēkā vai rāpjas nepiemērotās vietās;
Aktivitātes ir neproduktīvas, dara, bet neizdara līdz galam un visur atstāj haosu;
Bieži pārmērīgi daudz un steidzīgi runā, trokšņo pat nepiemērotās situācijās;
Bieži darbojas kā „uzvilkts motors” un nevar mierīgi uzvesties, aktivitātes nemazina ne aizrādījumi, ne sodi.
Impulsivitāte:
Bez nepieciešamības sāk skaļi runāt stundas laikā, runā neapdomājoties;
Raksturīga neparedzama rīcība, viņi nenovērtē briesmas, skrien neatskatīdamies, rīkojas neapsverot;
Uzmanība nenoturīga, pieļauj neuzmanības kļūdas;
Grūtības koncentrēt uzmanību mācībās, rotaļās, uzdevumu izpildē;
Bieži nav dzirdējis norādījumus, lūgumus pildīt mājas darbus, sakārtot istabu;
Bieži zaudē mācību piederumus, rotaļlietas u.c.;
Par hiperaktivitāti speciālisti parasti runā saistībā ar uzmanības deficīta sindromu (UDHS – Uzmanības deficīta un Hiperaktivitātes sindroms), kurš ir viena no izteiktākajām hiperaktivitātes izpausmēm. Uzmanības deficīta sindroms (UDS) var izpausties arī bērniem bez citām hiperaktivitātes izpausmēm.
Ir vairāki kritēriji, pēc kuriem speciālisti izvērtēs, vai tā ir hiperaktivitāte – hiperaktivitātes izpausmēm jābūt novērotām vairāk nekā vienā vidē, piemēram, ne tikai mājās vai skolā, bet abās vietās, vai ne tikai dārziņā un rotaļājoties laukā, bet arī mājās. Izpausmēm jābūt ne mazāk kā 6 mēnešus. Izpausmes sākas jau pirms septiņu gadu vecuma. Hiperaktivitāte ierobežo sociālās, mācību aktivitātes un ir nepārprotamas pazīmes, ka sekmes nav atbilstīgas attiecīgajam vecumam. Savādības ir biežāk un smagākā formā, nekā to parasti var novērot veseliem cilvēkiem tajā pašā attīstības pakāpē. Izpausmes nav saistītas ar dziļu attīstības defektu, šizofrēnijas vai psihozes sekas un nav izskaidrojamas ar kādu citu psihisku traucējumu (piemēram, ar efekta stāvokli, baiļu sindromu, antisociālu parādību vai citas personas traucējumu.
Pie psihosociālajiem cēloņiem mēdz nosaukt tādus kā stresa situāciju izraisīti psihiski pārdzīvojumi, ģimenes attiecību iziršana u.tml. emocionāli spilgti un nozīmīgi faktori. Hiperaktivitātes uzvedību var novērot arī veseliem bērniem, kas pamanījuši, ka ar šādu uzvedību var iegūt apkārtējo uzmanību.
UDHS ārstēšanā jālieto kompleksa pieeja, iesaistot vecākus, skolotājus, ārstus, psihologus, sociālos darbiniekus. Ārstēšanas programmas stūrakmeņi ir mācību darba plānošana; medicīniskā terapija; psihologa konsultācijas un uzvedības modificēšana.