Inese Apse-Apsīte. IR faktors

Inese Apse-Apsīte ir zīmolu komunikācijas konsultante, kura savu pieredzi veidojusi, strādājot ar tādiem zīmoliem kā Stendera ziepju fabrika, Emīla Gustava šokolāde un daudzi citi. Viņa šiem zīmoliem ir iedvesusi savu elpu un apveltījusi ar īpašu šarmu. Inese vada arī šokolādes meistarklases, kurās ar saviem stāstiem par šokolādi gluži vai atdzīvina mitoloģiskus varoņus un šokolādes īpašo smaržu. Pavasarī Inese kopā ar citiem interesantiem ļaudīm izdos grāmatu MELNZEME ™, taču jau šobrīd viņa cilvēkus aicina iesaistīties tās gaidīšanas procesā. Tam visam parādās arī cita smarža, ja zina, ka Inese ir trīs bērnu māmiņa un viņai ir tikai 27 gadi.


Tu esi tik jauna, bet tev aiz muguras jau ievērojams padarīto darbu saraksts. Kā tu tiki pie tik lielas bagāžas?

Strādāt sāku 19 gados. Darbojos personāla atlasē, tad reklāmas aģentūrā. Ļoti ātri gan sapratu, ka nevaru būt projektu vadītāja. Man šķiet, ja es ar cilvēku esmu kaut ko sarunājusi, tad viņš to arī izdarīs. Mani tracina un apbēdina tas pletnes sindroms, kad jāstāv aiz muguras un jāprasa, kad būs, cik vēl ilgi. Man pietiek ar manu smuko bērnu niķiem – šodien rozā zeķbikses nekotējas, šodien gribu netīrīt zobus, mājasdarbi besī ārā… Pieaugušos audzināt man galīgi nav ne spēka, ne gribēšanas. Es gribu radīt un par to atbildēt.

Patiesībā ir tā, ka mēs ar vīru vienkārši ignorējam kaut kādus uzstādījumus, kā ir jābūt, kā kaut kas jādara. Tad, kad piedzima bērni, nebija iespējas izvēlēties, bija jāiet un jāstrādā. Vīrs strādāja divos darbos, vēlāk sāku strādāt arī es. Ja izdomāju, ka vēlos darīt kaut kādu lietu, tad eju un daru, nevis domāju oficiālo veidu, kā līdz tam nonākt. Varbūt tas skan tā mežonīgi, bet es vienkārši eju un prasu – var vai nevar, ko darīt un kā darīt. Tas pats bija ar Stenderu (Stendera ziepju fabrika). Radās doma aiziet un satikties ar Jāni un Zani (Stendera ziepju fabrikas īpašnieki. – Red. piez.), tā arī darīju. Aizgāju, pastāstīju viņiem savus priekšlikumus, ko vēl viņu uzņēmumā varētu izdarīt. Es tur redzēju potenciālu, man bija savs scenārijs. Un tā tas viss aizgāja. Es neatzīstu hierarhiju, es cilvēkus ļoti cienu, bet tas mani neierobežo. Tas, ka viņš ir tur, tāpēc es pie viņa nevaru tikt? Sviests. Tā taču ir divu cilvēku saskarsme – un ja nu es viņam varu dot to – ideju, virzienu, vienalga, ko, kas tieši viņam tajā brīdī pietrūkst?

Kā tu sevī atklāji spēju ģenerēt tādas idejas?
Man ļoti patika Vudija Alena filma Vikija. Kristīna. Barselona, kur Kristīna bija tā, kurai tas radošais bija kaut kur iekšā, bet viņa vēl nebija atklājusi veidu, kā to realizēt. Vienīgais veids, kā viņa varēja paust savas spējas – fotografējot sava mīļotā bijušo sievu. Un tas viņai patiešām izdevās, bet nekas vairāk tā arī ārā neiznāca. Man liekas, ka tā sajūta, ka tu kaut ko vari, vari, vari, ir daudziem, bet citam to izdodas atrast, citam varbūt ne. Man paveicās, es mēģinu, lai man paveicas.

Esi strādājusi gan pie reklāmas saukļu radīšanas, gan zīmolu izstrādes. Vai esi sastapusies ar situāciju, kad sadusmojies uz klientu, kurš vēlas apgriezt spārnus tavam radošajam lidojumam?
Es savā uzņēmumā jau esmu ļoti ātri iemācījusies detektēt klientu. Ir klienti, kuriem tu patiešām vari kaut ko radīt, rast kopsaucēju. Paskaties, kā man tas ir izdevies ar Nescafe Gold, ir mana MELNZEME un ir viņu kafija, kas rosina citus būt radošiem –super. Bet ir tādi, kuriem diemžēl jāatsaka. Es nepiekrītu aģentūrām, kuras uzskata, ka klients ir jāpārmāca, ka klients neko nezina. Jā, varbūt viņš nezina, kā pareizi salikt krāsas vai uztaisīt fotosesiju, bet klients zina savu vajadzību. Viņam sava prece ir jāpārdod. Ja tu jūti, ka nespēj izdarīt to, ko klients vēlas, ka nesaproti viņu, tad atsakies. Var ieteikt citu aģentūru, un abi būsiet apmierināti. Tas ir cilvēcīgi – un man tas vienmēr ir pavērsies par labu.

Man vispār ir svarīgi radīt kaut kādu savu vietu, izlolot savu ideju. Tāpat bija ar Stendera ziepju fabriku un Emīla Gustava šokolādi, kuras netika radītas naudas dēļ. Viņi radīja savu versiju par kaut kādu lietu. Tā ir viņu skaistuma izjūta – ka tā ir jābūt, ka tā ir smuki.

Kāpēc tad aizgāji no Stendera ziepēm un Emīla Gustava?
Iespējams, ka no manas puses tā lieta bija kļuvusi tāda ļoti personīga. Man tas vairs nebija darbs. Kad es konferencēs auditorijas priekšā vai medijiem par to stāstu, tad daru to ar tādu pārliecību, ar tādu degsmi, ka beigās biju pagalam tukša! Es visu to patiesi izdzīvoju. Man ir bijis tā, ka pēc tam pie manis pienāk sieviete un atzīstas, ka aizkustinājumā raudājusi. Un, ja tajā brīdī, kad es esmu tajā visā iekšā, kad esmu kaut kādu lietu ar augšām saskaņojusi, rēķinājusies, kādam kaut ko solījusi un tās nav, jo tā tobrīd nav vadības prioritāte, es to nevaru sagremot. Esmu maksimāliste, bet kā jau teicu – bez pletnes.
Iespējams, ka tas bija objektīvi un katram ir darāms savs svarīgais, bet mani tas dzina izmisumā. Es vienkārši sapratu, ka man ir jāpakāpjas nost un jāaiziet. Es uzskatu, ka tas bija pareizais lēmums, un man tagad ar viņiem ir ļoti labas attiecības – redzi, arī mana MELNZEME šobrīd ir atdzīvināta tieši Emīla Gustava šokolādē.

Tu vēl sadarbojies ar Gustava šokolādi?

Ar Emīlu Gustavu man vispār ir tādas interesantas attiecības. Ne tikai sievietes un vīrieša vai ģimenes attiecībās ir kaislības. Mums ar Gustavu ir bijuši arī lieli kašķi – durvju ciršanas un iešanas projām. Esmu gājusi prom divas reizes un trešajā arī aizgāju pavisam. Varbūt esmu ļoti līdzīga savai vecaimammai, kura bija riktīga dzelzs lēdija, bet ar tādu glāžainu trauslumiņu iekšā. Viņa vienmēr sastrīdējās ar opi, jo opis necieta, ka viņa pīpē. Paņēmusi savu somiņu, viņa gāja uz autobusa pieturu, kas bija trīs kilometrus no mājām. Bet ejot viņa vienmēr skatījās pār plecu, vai opis ar savu žīgulīti nebrauc pakaļ. Un opis vienmēr brauca. Ar Gustava šokolādi man sadarbība ir vēl joprojām, un es vadu arī šokolādes meistarklases. Mīlasstāsts turpinās. Starp citu, es sarakstīju pirmo leģendu par Emīlu Gustavu, šokolādes meistaru, – to var lasīt, piemēram, Galerijas Centrs kafejnīcā uz sienas. Un manā grāmatā ir otrā versija – patiesā.

Paskaidro, kas ir šokolādes meistarklases?
Tā ir tāda manis aizsākta lieta. Tad, kad es Gustavu mēģināju mazliet attīstīt, tika uzrakstīta leģenda par Emīlu Gustavu. Es mēģināju atdzīvināt šo šokolādes leģendu, jo īstenībā cilvēki uz šiem veikaliņiem iet izdzīvot citu realitāti – pasaku, dzīves izrādi. Varētu jau šokolādi nopirkt arī rimčikā, bet šokolādes veikaliņā ir puķītes, lentītes, smarža. Es stāstu šos šokolādes stāstus un leģendas dažādiem cilvēkiem – tūristu grupām. Tie ir tādi mitoloģiski stāsti, kuros ir par un ap šokolādi – par inku zeltu, par nesatikšanos, par otra smaržu. Mēs taisām gan šokolādes rotas, gan traukus.

Vai tad šokolādes rotām var būt kāds lietojums?

Šo jautājumu man uzdod bieži. Bet tur jau ir tā jēga – ja tev ir šokolādes auskariņi, tu tos ieliec ausī, tie mazliet pakūst, tevi kāds tajā vietā nobučo… Tas ir tūlītējs rezultāts.

Tev pašai arī garšo šokolāde?
Ar šokolādi ir tā, ka es esmu baigi cacīga. Šokolādē jābūt precīzām proporcijām, jo es jau esmu nogaršojusi visu, kas vien ir iespējams. Man negaršo piena šokolāde. Tai jābūt noteikta procenta tumšajai šokolādei ar apelsīniem vai piparmētrām. Iepakojumam, stāstam arī ir milzu nozīme. Bieži domāju – latviešiem vispār ir tik ļoti daudz dažādu labu lietu, bet kāpēc tās tik drausmīgi jāiesaiņo – tik nekrāsās, tik pseidotautiski? Vai tad nav Alsungas brunču violetais un oranžais, vai tad nav tamborētie, smalkie gaiļi un cakas? Stenders, manuprāt, ir paņēmis latvisko, tur iekšā patiešām ir mūsu būtība, un tev ir lepnums, ka tas var būt skaisti, ka tu vari būt arī skaists. Arī par Madaru var teikt, ka sanācis patiešām skaisti – latviski, eiropeiski.

Ņemot vērā to, ka tu jau esi trīs bērnu māmiņa, kā tev to visu izdevies apvienot?
Savā ziņā es jūtos jau mūžveca, jo tas brīdis, kad man bija trīs bērni, pienāca jau 23 gadu vecumā. Pirmais bēbītis bija no sērijas bērniem ir bērns, pēc tam piedzima dvīņi. Īstenībā – jo vairāk iet laiks, jo vairāk tu sāc piedomāt. kad ir tas īstais brīdis bērniem. Domāju, ka es notrāpīju. Es skatos uz savu vecāko māsu un man šķiet, ka viņi ar vīru tā mīl brīvību! Viņiem ir interesanti pašiem ar sevi, viņi darbojas, un viņi bauda šo laiku, bet kādreiz taču pienāks tas lūzums – un tad būs baigi smagi kādam ziedoties. Es domāju, ka, laikam ejot, cilvēkiem ir arvien grūtāk ziedot šo savu komforta zonu. Kad esi vēl ļoti jauns, tu visu dari neiedziļinoties – baro bērnu, mazgā dibenus, lasi, darbojies, ej, sakrāmē bēbjus dvīņu ratos, mazo pie rokas, stumies cauri sniegiem un lediem, un viss tev sanāk. Kā jau teicu, es nepakļaujos stereotipiem, kā man patīk, tā es daru. Ja kāds saka – ārprāts, ar trim bērniem tas nav iespējams, tad redz, ka ir gan. Ir.

Vai tavs vīrs iedziļinās tavās lietās, palīdz?
Mans vīrs strādā loģistikā un dara tādas lietas, par kurām man nav pilnīgi nekādas saprašanas. Kad viņš man par to stāsta, es klausos un brīnos. Tas būtu tāpat, ja viņš man stāstītu, kādu funkciju veic kāda skrūve kosmosa kuģī – nesaprotu un viss. Tāpēc es neprasu, lai viņš iedziļinātos manā darbā. Viņš, protams, mani atbalsta. Man liekas, ka taisnība ir tiem, kuri uzskata, ka divi vienādi cilvēki, dzīvojot kopā, sadeg. Vismaz man tā versija iet pie sirds. (Smaida.) Protams, ir jābūt kopējām interesēm – vai tas ir sekss, bērni, kaut kādi hobiji, vienalga, bet, ja man blakus būtu tāds pats cilvēks kā es, domāju, nekas labs nesanāktu. Man ļoti izteikti nepieciešams arī savs laiks un sava zona. Nē, nē, man nav nepieciešamības palikt vienai kā Ziedonim, lai Ausma kāpj iekšā pa logu, bet dažreiz vajag kau ko sevī sakārtot. Mēs esam tādi divi pretpoli, viņš mani saprot un respektē. Īstenībā es uzskatu, kad divi cilvēki satiek viens otru un vienkārši jūt, ka IR. Dažreiz tevi pat var kaitināt un sāpināt tā nesaderība. Citi varbūt jautā, nu kā tu vari ar tik atšķirīgu cilvēku, bet tur neko nevar darīt. Tā ir kaut kāda iekšējā programma, un es sliecos domāt, ka tā nav tikai ķīmija – pie vainas nav tikai smaržas un smakas, ko mēs izplatām. Tas vienkārši ir kaut kas pirmatnējs. Un arī mūsu attiecības noteikti nav balstītas uz kopīgām interesēm. Starp mums darbojas baigais IR faktors. Par to nekontrolējamo IR faktoru rakstu arī MELNZEMĒ.

13. janvārī Galerijā Centrs notika topošās grāmatas MELNZEME™ prezentācija – grāmatas noskaņa ir atdzīvināta telpā. Šāda lieta Latvijā notiek pirmo reizi – ultrasonogrāfijā tiek prezentēta vēl nedzimusi grāmata. Visu, kas tajā būs, var redzēt jau šobrīd – lasīt prozas izvilkumus, skatīt bildes, nopirkt lietas, kas minētas grāmatā, – zivis, zīda apakšveļu, melnzemi. Atdzīvināta grāmata šeit būs atrodama līdz pat 25. janvārim – Emīla Gustava šokolādes veikaliņā un uz Rīdzenes ielas. Jau tagad iespējams iegādāties grāmatu priekšpārdošanā.

Par ko ir MELNZEME™?

Tas ir jautājums, no kura es visvairāk baidos. Droši vien jāsaka,  ka šī grāmata ir par attiecībām. Tie ir tādi dziļi, melni, mitoloģiski stāsti, asa un reizē ļoti maiga proza. Mums visiem, bet, protams, katram individuāli, ir kaut kādas jūtas – mīlestība, naids… Man ir, tev ir, kādam citam ir, un tas mūs visus vieno tīri cilvēciski, jo tā sajūta kaut kādos brīžos jau ir viena un tā pati. Es ieraudzīju Annas bildes (grāmatas bilžu autore Anna Jurkovska). Anna ir mana draudzene no Japāņu valodas un kultūras vidusskolas. Viņa atbrauca no Indijas un parādīja man savas fotogrāfijas, un es vienkārši sāku rakstīt prozu – tur bija kaut kas tik saasināti cilvēcīgs. Stāsts ir par vietu, kuru tu visu laiku meklē, par to zemi, sajūtām, kas ar to saistās, – par sākumu. Par MELNZEMI, no kuras visi esam sapļeckāti, par MELNZEMI, kurā jānokāpj, lai izdīgtu, par MELNZEMI, šajā gadījumā Indiju, uz kuru jāaizbrauc, lai saprastu, ka zelts, tempļi un ziedlapiņas slēpjas aiz kakām un uzblīdušiem vēderiem. Tiešām – tev šķiet, ka ieraudzīsi incredible Indiju, bet reāli uz ielas ir plāksnītes ar uzrakstiem, ka uz ielas kakāt nedrīkst, jo tad būs jāmaksā tik un tik naudiņas. Ja čurāsi, tad nečurā uz mājas sienām. Šī ideja pārnesta uz cilvēku attiecībām – uz to, kā mēs cauri šiem gadsimtiem viens otru meklējam, kašājam…

Par manu tekstu – tas var kādam šķist par traku. Tiem, kuri nav daudz lasījuši, grāmata var likties rupja. Taču, ja cilvēki lasa literatūru, tad saprot, ka būtībā jau viss pasaulē ir uzrakstīts un valoda ir tikai instruments, lai iedotu sajūtu. Tajā viss ir pateikts, kā ir, jo valoda jau ir tāpēc, lai tu to izmantotu. Ja tev liekas, ka viņš ir perdelis, tad tu arī raksti, ka viņš ir perdelis. Kopā ar manu līdzautoru – Annas Jurkovskas bildēm un Marikas Štrāles provokatīvo dizainu – tas viss izskatās ļoti organiski.

Kur šo grāmatu varēs nopirkt?
Grāmatu var nopirkt jau šobrīd – iesaistīties gaidīšanas procesā. Mēs aicinām cilvēkus jau tagad pirkt MELNZEMES kartes un saņemt īpašus numurētus izdevumus, kā arī iesaistīties mūsu projektā. Mēs, grāmatas veidotāji, šo grāmatu izlēmām izdot paši saviem spēkiem un sakām cilvēkiem – būs ļoti skaisti, palīdziet mums. Grāmata ir samaketēta, šobrīd tā ir izbaudāma scenogrāfijas veidā Galerijā Centrs. Emīla Gustava veikaliņā ir plauktiņš, kur pārdod dažādas lietas no grāmatas, piemēram, vienai no galvenajām varonēm, Astrīdai, ir džemperis ar oranžām svītrām. Varēs dabūt arī siļķu smaku, būs žāvētas zivis, kā arī zīda apakšveļa – un beigās palīdzēt piedzimt grāmatai. Tāds riktīgs hardkors. Pa skaisto.

4 komentāru
  1. Īstenībā gribas to grāmatu kaut kā savā īpašumā dabūt. Mazliet redzēju no tā trakā pasāciena Galerijā 13.janvārī. Viss tā krāšņi un uz urrā, jau tad sainteresējos – kas tur notiek. Bet tagad sapratu.

  2. par šito esmu brīnijies vienmēr – kaut gan Indija liekas baigā mēslu bedre, tur ir krāsas, zelta bimbuļi un skaistules. bet skuķis, tā neko šiverējas.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.