Ir pienācis laiks cīnīties par pašu labāko draugu – sevi!

 Vasara ir paskrējusi un arvien tuvāk nāk ziemas bargais laiks, kad piemājas dārziņš vairs nespēs glābt izsalkušos un nāksies jostas savilkt vēl ciešāk. Jautājums par izdzīvošanu arvien vairāk pārņem mūsu prātus. Saskaroties ar dzīves grūtībām ne viesiem pietiek spēka ar tām cīnīties. Un kā mainīt domāšanu, ja tās melnās un nelabās domas pašas nāk galvā tā, ka ne atkauties?

Amerikāņu filozofs L. Rons Habbards savā grāmatā „Pašanalīze” raksta: „Dzīvē vienīgā, patiesā izdzīvošanas garantija ir pārpilnība.” Par kādu pārpilnību var iet runa, ja jādzīvo no mutes rokā? Pārpilnības jēdziens ne vienmēr ietver sevī tikai naudu, ko varam nopelnīt. Tas ir arī saistīts ar zināšanām un iemaņām, kuras esam guvuši, ar draugiem, kas mūs atbalsta, un ar dzīvības spēku, kas mums piemīt un ļauj pārvarēt grūtības. Šīs ir tās galvenās lietas, kas būtu jākrāj un jāvairo, lai nodrošinātu sev izdzīvošanu – spēju turpināt pastāvēt laikā un telpā. Tāpēc, saskaņā ar L. Rona Habbarda vārdiem: „Cilvēks izdzīvo tik ilgi, kamēr viņš ir uzticīgs sev, savai ģimenei, saviem draugiem un seko Visuma likumiem..”

Katrs ir iespējams pamanījis, cik daudz enerģijas un spēka mums dod panākumi, uzvaras, atzinība un sasniegumi! Cik liela ir laimes sajūta, kad izdodas iecerētais! Šie visi mazie mirkļi ir mūsu dzīvības spēka krātuves, kas sapurina tad, kad zaudējam cerību, iedvesmo, kad nolaižas rokas, un liek turpināt iesākto, neskatoties ne uz ko!

Dzīves laikā mēs uzkrājam zaudējumus, neveiksmes un sarūgtinājumus. Ar katru kļūdu zūd mūsu pārliecība, ar katru satricinājumu samazinās dzīvības enerģijas spēks. Sabiedrības masu mēdiju spiediens un atsevišķu cilvēku negodīgums spiež mūs atteikties no cerības un ideāliem, jo tām tāpat nav īstas jēgas. Šī atteikšanās un samierināšanās arī ir galvenais cilvēka sakāves iemels – kad viss vienalga, tad ar viņu var darīt jebko. Šādu stāvokli var nosaukt par apātiju un diez vai cilvēks, atrasdamies šādā situācijā, sāks kaut ko darīt, lai ko mainītu. Tomēr dzīvības spēks joprojām pastāv arī viņā, galvenais tikt tam klāt un to atbrīvot. Grāmatas „Pašanalīze” mērķis ir tieši šāds: „Pieņemsim, ka mums ir cilvēks, kurš ir saglabājis savu spēju domāt un kuram ir bagātīga pieredze. Pieņemsim, ka mūsu sirmgalvji spētu domāt ar jaunības entuziasmu un vitalitāti, un vēl viņiem būtu pieejama visa viņu pieredze. Vecums saka jaunībai: „Tev nav pieredzes!”, bet jaunība saka vecumam: „Tev nav iztēles, tu nespēj pieņemt vai pat aplūkot jaunas idejas!” Acīmredzot ideālais izkārtojums būtu tāds, kurš vienlaicīgi apvienotu gadu gaitā uzkrāto pieredzi, jaunības vitalitāti un iztēli.”

Tas nav tāls un nesasniedzams mērķis. Grāmata „Pašanalīze” ir izstrādāta tādā veidā, lai katrs, kurš uzdrošinās mesties sevi izzināšanas piedzīvojumā, spētu to paveikt. Tai ir pievienots īpašs sajūtu uztveru disks, kas ļauj izmantot visas mūsu atmiņas iespējas, vienlaicīgi uzlabojot uztveri, reakcijas ātrumu un iespaidojot mūsu maņu kvalitāti. (te diska attēls)

Apbruņojoties ar šādu ieroci, kas vienmēr ir mums piederējis, bet nekad nav tā īsti izmantots, problēmu risinājumu ātrums strauji pieaug un kļūst arvien efektīvāk, nepastarpināti iespaidojot mūsu ikdienas dzīvi. „Pašanalīze” ir atgriezusi daudziem cilvēkiem cerību, darbu un dzīves mērķi. Laiks dalīties ar šo brīnišķīgo metodi arī ar citiem!

Vai jūs varat atcerēties dienu, kad bijāt jaunāks, pamostoties atklājāt spožas rasas pilienus, kas vizuļoja saulē un koku lapās, un ieraudzījāt zeltainas saules spožumu, kas spīdēja pār laimīgo pasauli? Vai jūs atceraties, cik tā kādreiz bija brīnišķīga un jauka? Pirmais skūpsts? Patiesas draudzības siltums? Tuvība mēnesnīcas pastaigā?”

Ja arī tas viss ir zudis zem pelēkās ikdienas un drūmo neveiksmju plīvura, „Pašanalīze” ļaus katram to atkal pārdzīvot un atgūt. L. Rons Habbards saka: „Atjaunojiet indivīdam pilnīgu apziņu, un jūs atjaunosiet visu viņa dzīves potenciālu.”Patiesi, ir pienācis laiks izmantot visas mūsu spējas un ideālus, lai nodrošinātu savu un savu bērnu pastāvēšanu.

Mērķis ir uzvarēt. Kad kāds zaudē pārāk daudz un pārāk bieži, uzvaras iespēja šķiet pārāk neiespējama, lai censtos. Un viņš zaudē. Šis cilvēks tik ļoti pierod pie zaudējuma, ka turpmākās attīstības vietā koncentrējas tikai uz zaudēšanu.”

Zemāk jums ir iespēja iepazīties ar tām uzvarām, kuras ir guvuši citi, izmantojot šo grāmatu.

Panākumu stāsti no „Pašanalīzes”

Tas tik bija piedzīvojums! Šis kurss patiesi bija neizsakāmi vērtīgs prieks manis.

Negaidīti, bet bija “jālien cauri gandrīz vai ugunim un ūdenim” …

Tomēr tiku cauri.

Ir sajūta, ka ir pārlauzts kāds iespaidīgs apburtais loks. Un gala rezultātā, jūtos vēl dzīvāka, nekā iepriekš.

Pateicība Habbarda kungam, visam Dianētikas centram un tā darbiniekiem!

Elīza P.

Rakstu savu pirmo panākumu stāstu par šo kursu, kuru vēl īstenībā neesmu pabeigusi.

Pa šo laiku ar mani ir notikušas tik ļoti neiedomājamas un negaidītas lietas, ka to ir grūti izskaidrot. Tomēr izskaidrojums ir vienkāršs. Ļoti vienkāršs.

Reizēm ir sajūta, ka cilvēks atdodas tāda kā apburtajā lokā. Un izejas nav. Un dzīvo viņš pagātnes neloģismos un pārdzīvojumos…

Bet izejot „Pašanalīzi” vienā dienā tik pat negaidīti notiek – Hops! Un loks (apburtais) ir pušu.

E.P.

Kamēr nebiju izgājis (izlasījis grāmatu „Pašanalīze”), man bija visai miglains (un skeptisks) skats uz iespējam Pašam Sevi Analizēt.

Pēc kursa nobeigšanas, un atbilstoši – visas grāmatas izlasīšanas, rodas skaidra bilde. Tas, kas tur ir aprakstīts, IR IESPĒJAMS. Vajag tikai pamazām sākt darīt.

Es to jau esmu sācis darīt.

Tā lieta ir reāli izdarāma!

Jānis N.

Lai uzzinātu vairāk par grāmatas „Pašanalīze” izmantošanu, to iegādātos un apgūtu tajā aprakstītās procedūras, griežaties: annaspalidziba.lv

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.