Kāda laimīga sagadīšanās

https://www.istockphoto.com/

Mārtiņš dzīvo Rīgā jau vairāk nekā gadu. Ieguvis bakalaura grādu Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā un sapratis, ka grāmatveža darbs tēva saimniecībā nesola panākumus ne karjerā, ne privātajā dzīvē, pašu vecāku mudināts devies laimes meklējumos uz lielo, plašo galvaspilsētu. Daļēji Mārtiņu pierunāja arī viņa meitene Zane. Sak Rīgā taču tik daudz iespēju! Viņai šāda iespēja tiešām arī parādījās, turklāt visai ātri. Zane dabūja ne vien administratores darbu kādā pilsētas birojā, bet arī citu puisi – gara auguma, izskatīgu basketbolistu, ar pavisam svaigu 5 sērijas BMW automašīnu un dzīvokli jaunajā Teikā. Tā nu Mārtiņa un Zanes attiecības beidzās.

Pienāca kārtējais piektdienas rīts. Mārtiņa telefonā uzstādītais modinātājs noskanēja pl.9:00. Atlika precīzi 40 minūtes līdz 16 trolejbuss aizvedīs Mārtiņu uz viņa darba vietu tirdzniecības centrā Origo. Mārtiņš īrē 1 istabas dzīvokli Ķengaragā, jo saprata, ka ar savu klientu konsultanta algu, iepriekšējo dzīvokli “pavilkt” nevar.

Visi rīti Mārtiņam bija vienādi. Duša, kafija termokrūzē un 15 minūšu ilgais ceļš uz darbu. Arī šis rīts nebija izņēmums. Paskatījies spogulī Mārtiņš nodomāja, ka būtu laiks apmeklēt frizieri, taču taupības nolūkos pagaidām to atliks. Mārtiņš bija viens no tiem puišiem, kuri nekad nemainās. Mūždien īsi apgriezti mati, mūždien pirkstā vidusskolas žetona gredzens un mūždien uz rokas vecāku dāvinātais Casio rokas pulkstenis. Mārtiņš nebija neglīts, drīzāk pārāk vienkāršs, tautā tā dēvētais “latviešu pelēkais”. Vienīgais kas viņu kaut cik izcēla bija viņa baltie zobi, kuri smaidam pavērās samērā reti un izteiktie, pat ļoti vīrišķīgie vaigu kauli.

Pulkstenis rādīja 9:40. Mārtiņš uzvilka kājās savas vienīgās rudens kurpes, kuras mamma nesen bija atsūtījusi. Acīmredzot vecāki apmeklējuši tirgu Baltkrievijā.  Laiks ārā bija kā oktobra beigām pienākas – drēgns un pelēks.

Gandrīz katru rītu ar to pašu trolejbusu brauca arī kāda meitene. Parasti Mārtiņš skatījās ārā pa logu, tomēr jau kuro reizi viņa uzmanību pievērsa tieši viņa. Viena no tām meitenēm, kuru Mārtiņš bija novietojis labajā pusē, bet nekad nav uzdrīkstējies uz ko vairāk. Šī meitene bija pilnīgs pretstats viņa bijušajai Zanei. Tā nebija nedz spilgta, nedz ārišķīga, tomēr vienmēr tik svaiga un dzirkstoša! Mārtiņš nekad to nebija redzējis neizgulējušos vai bez make up. Meitene allaž bija glīti ģērbusies, visbiežāk pieguļošā midi kleitā, glītos, īsos ādas zābaciņos, tiem pieskaņotā somā un gaiši brūnā, pēc pirmā uzmetiena dārgā mētelī. Mārtiņš meitenēs vienmēr pirmo ievēroja rokas. Šai meitenes manikīrs bija tik perfekts, cik vien puisis to var novērtēt. Kastaņbrūnie, līdz plecam nogrieztie mati spīdēja un laistījās, turklāt meitenes gaiši brūno acu mirdzums apspīdēja visu trolejbusu.

Mārtiņš pieķēra sevi smaidām un novērsās. Nav ko veidot bezjēdzīgas ilūzijas.

Mārtiņš izkāpa tieši pieturā pie Origo. Arī šī meitene izkāpa turpat, taču devās dziļāk centrā.

Tā kā piektdienas bija diezgan noslogotas dienas darbā, Mārtinš šodien strādāja kopā ar savu kolēģi Gati. Daudz runātīgāku, ekstravertu un diezgan harizmātisku puisi. Gatim šodien bija dzimšanas diena, tāpēc jau no paša rīta darbinieku telpā smaržoja svaigi cepti pīrādziņi un ābolu plātsmaize. Lai arī Gatis bija pāris gadus jaunāks par Mārtiņu, likās, ka dzīvē pieredzējis daudz vairāk. Turklāt Gatim vien atlika paskatīties kādas meitenes virzienā kā lielisks vakara noslēgums tam bija garantēts.

Gatis uzaicināja Mārtiņu pēc darba pie sevis. Būšot pāris draugi, nelielas uzkodas un arī kāds grādīgs, baudāms dzēriens. Mārtiņš sākumā stostījās, tomēr beigās piekrita, jo nekā labāka par Lāčplēsi, čipsiem un online pokeru viņam nebija plānots.

Mārtiņš vienmēr bija mācīts, ka tukšām rokām ciemos iet nedrīkst, tāpēc pusdienlaikā paspēja Gatim ciemakukulī un dāvānā nopirkt šobrīd Rimi akcijā esošos Jameson pudeli.

Gatis dzīvoja Tallinas kvartālā. Par šo vietu Mārtiņš bija vien dzirdējis, ka tā esot šobrīd ļoti populāra izklaides vieta Rīgā, tomēr nekad nav uzdrošinājies uz turieni doties. Mārtiņš kopā ar Gati ieradās viņa dzīvesvietā neilgi pirms pārējo viesu ierašanos. Dzīvoklis bija tipiska vecpuiša dzīvesvieta. Tajā nebija absolūti nekā lieka. Pirms Mārtiņš paspēja noaut apavus, Gatis jau ar glāzi bija klāt. Šo aromātu Mārtiņš pazina. Lai gan rumu ar kolu viņš dzēra reti, tomēr šis dzēriens vienmēr ir asociējies ar rīdzinieku mājas ballītēm. Gatis bija pacenties. Jau iepriekšējā vakarā sagatavojis viesiem rosolu, dažādas maizītes un, protams, tam visam pa vidu stalti stāvēja trīs Bacardi pudeles.

Ieradās pāris Gata paziņas, brālēns ar draudzeni un kaimiņš, no kura viņš īrēja savu dzīvokli. Mārtiņš kā jau kautrīgs puisis, sākumā sarunās īpaši neiesaistījās, tomēr pēc divām glāzēm gardā dzēriena viņš sāka justies daudz brīvāk, lai arī sev bija piekodinājis, ka ilgi neuzkavēsies. Mārtiņš, saņēmis no Gata norādi, kur atrodas labierīcības, izgāja no viesistabas, tomēr esot tualetē izdzirdēja nozvanām durvju zvanu. Droši vien ieradies vēl kāds no visiem.

Dodoties atpakaļ uz viesistabu, Mārtiņš pamanīja, ka blakus viņa necilajiem apaviem stāv sieviešu apavi. Īsi, gaiši brūni zābaciņi uz neliela papēža un turpat augstāk uz plaukta novietota tiem pieskaņota sieviešu rokas somiņa. Mārtiņam likās, ka viņš ir par daudz iedzēris, tomēr nākamais kokteilis, svaigi sajaukts jau atradās viņam uz galda. Neviens jauns viesis it kā klāt nebija nācis, tomēr gaisā virmoja pazīstams aromāts. Mārtiņš no sieviešu smaržām nezināja gandrīz neko, bet šīs likās tik maigas un svaigas, ka viņa acu priekšā uzvirmoja šī rīta meitene trolejbusā.

Mārtiņš jau grasījās doties prom, bet tad atvērās balkona durvis un istabā ienāca viņa – meitene no trolejbusa. Mārtiņš uz brīdi zaudēja valodu, tad pēkšņi viss izdzertais alkohola daudzums it kā pats no sevis izgaisa no organisma un sirds apmeta kūleni. Tas pats mirdzošais acu skatiens, tas pats vieglums un grācija. Kā izrādījās, šī meitene ir Gata studiju biedrene vārdā Agnija. Meitene apsēdās Mārtiņam blakus, jo uz to brīdi tā bija vienīgā brīvā vieta uz dīvāna. Un labi, ka tā. Agnija Mārtiņu esot ievērojusi, jo parasti trolejbusā ieņem sēdvietu tuvāk durvīm, tāpēc redz ikkatru, kurš iekāpj trolejbusā.

Agnija ne vien ārēji, bet arī iekšēji ir tikpat patīkama meitene. Pēc kārtējās kokteiļa glāzes Mārtiņš atkal jutās brīvāk un viņu abu saruna vedās tik labi, it kā viņi būtu pazīstami jau sen. Agnija Mārtiņu burtiski bija apbūrusi. Gatis, redzot abus sarunājamies, pavisam nejauši izteicās, ka viņi abi taču ir no viena rajona, Agnijai nebūs vienai jābrauc mājās un arī maksu par taksi kopā ar Mārtiņu varēs dalīt uz pusēm.

Kā ja tas mēdz ballītēs notikt, laiks gāja nemanot. Pulkstenis rādīja jau 2:00 naktī un, lasot viens otra domas, Agnija nolēma, ka jādodas mājās un Mārtiņš gribēja to pašu. Mārtiņš izsauca Bolt taksometru un nācās uzgaidīt vien pāris minūtes līdz taksometra vadītājs jau bija klāt pie Gata dzīvokļa. Atvadījušies no visiem pārējiem, Agnija ar Mārtiņu devās prom. Gatis paspieda roku Mārtiņam un pasmaidīja, piemiegdams ar aci. Mārtiņš, lai arī saknēs lauku puisis, tomēr mājienu saprata.

Mājupceļu Mārtiņš ar Agniju pavadīja klusējot, vien pāris reižu apmainoties kautrīgiem acu skatieniem. Mārtiņš saprata, Agnija nav tā meitene, kuru leks pati gultā pēc pirmās iepazīšanās. Agnija ir tāda meitene, kuru pēc ilgākas pazīšanās var iepazīstināt ar vecākiem. Tad Mārtiņš noskurinājās, jo saprata, ka par daudz ir sasapņojies. Tik ātri tās lietas nenotiek.

Taksometra šoferis tuvojās Mārtiņa dzīvoklim. Mārtiņš domās vēlējās kaut šis brauciens vēl turpinātos, bet diemžēl vēl tikai brīdis un tam atkal būs jāatgriežas savā vienistabas dzīvoklī. Mārtiņš jau vēlējās atvadīties no Agnijas, bet nepaspējis bilst ne vārda, saņēma maigu lūpu pieskārienu viņa lūpām. Tas bija Agnijas skūpsts. Šis mirklis bija tik īss, bet Mārtiņš jutās tādā svētlaimē, kādu nekad dzīvē nebija sajutis. Agnijas smaids izgaismoja visu taksometru un Mārtiņš šo smaidu paņēma sev līdzi. Mārtiņš, taksometram aizbraucot, vēl brīdi stāvēja ārā pie kāpņu telpa un nevarēja noticēt tam, kas šonakt bija noticis. Apguļoties gultā Mārtiņam reiba. Reiba nevis no tiem neskaitāmajiem ruma kokteiļiem, bet no Agnijas skūpsta, kas likās vēl esam uz Mārtiņa lūpām. Agnija, cik brīnišķīgs un maigs vārds, nodomāja Mārtiņš un smaidot ļāvās miegam.

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.