Mani NELAIŽ pie mana BĒRNA – divi patiesi stāsti

Bērna radīšanā piedalās divi cilvēki, diemžēl ne vienmēr to iespējams teikt par bērna audzināšanu. Ir reizes, kad viens no vecākiem pats atsakās no mazuļa, bet ir arī tādas, kurās kāds no vecākiem otram ne tikai neļauj kārtīgi iesaistīties audzināšanā, bet pat neļauj tikties ar mazo. Piedāvājam 2 ģimeņu stāstus, kuros savās izjūtas dalās gan mammas, gan tēti.

PIRMAIS STĀSTS
Stāsta tētis Artūrs (28): „Mana bijusī draudzene palika stāvoklī, kad mācījās 12. klasē, dēla gaidīšanas laiks bija lielisks, bet pēc dēla dzimšanas viņa arvien ātrāk un ātrāk sagāja sviestā, līdz tagad esam nonākuši līdz tam, ka es ar dēlu nedrīkstu tikties vispār, mana mamma arī neredz mazdēlu, turklāt bērna mātes jaunais draugs tiek saukts par tēti, nevis es! Jā, bija laiks, kad es nevarēju palīdzēt finansiāli un nevarēju ar bērnu tikties, bet tagad taču esmu šeit un pieprasu savas tiesības! Tiesā gan vēl neesmu bijis, sakrāšu naudu un tad gan noteikti cīnīšos.”

Stāsta mamma Juta (23)
: „Jā, jā, protams – nu viņš ir ieradies, nu viņš tēlos tētiņu! Vai viņš jums izstāstīja, kāpēc nevarēja piedalīties bērna audzināšanā līdz šim? Tāpēc, ka sēdēja cietumā ārzemēs. Domāju, ka ar to pietiek, lai manu bērnu viņš neredzētu. Kāpēc neļauju viņa mātei satikt mazo? Ja reiz viņa vienu dēlu izaudzināja tādu, tad ko viņa nodarīs manam bērnam? Dēlam ir tēvs, tas nekas, ka ne bioloģiskais. Iepriekšējo dzīves posmu vēlos noslēgt un mana ģimene, kā jau normāli cilvēki mani atbalsta. Cik zinu, bijušajam ir jauna draudzene gaidībās, tā kā tāpat, otram bērnam piedzimstot, viņš manu bēru atkal atstātu novārtā.”

OTRAIS STĀSTS
Stāsta tētis Juris (44): „Cik esmu dzirdējis paziņu lokā, drīzāk ir tā, ka sievietes vienas audzina bērnus, bet man ir otrādi. Sieva aizgāja, kad jaunākais dēls bija 4 gadus vecs, bet lielie jau lieli, tāpēc divi vecākie paši izlēma, ka ar māti tiksies par spīti visam, bet tikties ar jaunāko viņai aizliedzu es. Pēdējos gados viņas dzīves veids nebija gluži tāds, kāds piederētos maza bērna mātei, tāpēc es izlēmu, ka tā būs labāk visiem. Ja reiz viņa spēja mūs pamest, tad pati īstenībā izvēlējās šādu ceļu. Šobrīd tiesājamies par aizbildniecību, bet zinu, ka es uzvarēšu un viņa mazo nesatiks. Pati vainīga.”

Stāsta mamma Lita (39)
: „Mans vīrs, nu jau gandrīz bijušais, ir maigi sakot idiots. Jā, es aizgāju un dēlus atstāju pie viņa, jo apzinos, ka viena tos nodrošinātu nevarētu, bet ar viņu kopā dzīvot negribu. Jā, es baudu brīvas sievietes dzīvi, tiekos ar draugiem, apmeklēju klubus – nu un? Tas nozīmē, ka nedrīkstu satikt dēlu? Lai neuztraucas, nost jau viņam bērnu neņemšu – lai taču audzina! Bet satikt pāris reizes nedēļā mazo gan gribētu. Gan jau tiesa atrisinās šo situāciju tā, lai visiem labi. Uzskatu, ka viņš mēģina manipulēt ar mani, bet tas neizdosies. Tagad jūtos laimīgāka un arī abi vecākie bērni mani ja ne atbalsta, tad saprot.”
Vai ir situācijas, kad šāda rīcība ir attaisnojama? Vai šādi labāk ir vecākiem vai tomēr bērnam? Kā rīkotos tu līdzīgā situācijā, un vai vienmēr realitātē arī darām tā, kā bijām domājuši? Tik daudz jautājumu, bet tika maz atbilžu, kas spētu sniegt skaidrojumu šādās dzīves piespēlētās situācijās…

 
3 komentāru
  1. Abos šajos stāstos man gribas teikt – paši vainīgi. Paši pameta, tagad cieš un tēlo varoņus. No otras puses – traki, ka tā apskaidrība nāk, bet tik te par vēlu… Godīgi sakot es pat nezinu kā tad ir labāk – kad ļauj vai neļauj tikties, man jau liekas, ka bērnam tomēr vajadzīgi abi, jautājums ir tikai par to – vai to otro var aizvietot kāds, kas nav bioloģiskais, bet spēj labāk pildīt funkcijas? Es tad laikam balsotu par labu patēvu vai pamāti, nekā sliktu īsto tēvu vai māti.

  2. Jā, labs audžutētis vai audžumamma noteikti ir variants. Bet kā tajos gadījumos, kad bērns nemaz tik mazs vairs nav un abus vecākus pazīst, atceras un grib satikt, bet viens, redz, iespītējies un vienkārši to aizliedz? Kādi batoni tiek sprausti tam bērnam? Ka mamma/tētis negrib tikties? Tā tiešām ir labāk?!

Komentēt hm Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.