Mazuļa ceļš līdz staigāšanai

Lai arī ikviena mamma un tētis klusībā gaida to dienu, kad viņa mazulis piecelsies kājās un spers pirmos solīšus, ir vērts sevi paturēt aiz rokas, kad rodas vēlme šo notikumu paātrināt – sēdinot mazuli, kurš pats vēl nes?ž, vai arī ceļot kājās un mācot tipināt tādu, kurš vēl pats nav sev atklājis soļošanas burvību.

Otra lieta, ar ko mūsdienu bērnu vecāki grēko, ir, nevis secīgi un pakāpeniski izdzīvot un trenēt katru mazā cilvēka attīstības posmu neskaitāmas reizes, ve?oties, r?pojot, ceļoties, krītot un sperot soļus, bet gan pakļaujot viņu savām vēlmēm un dienas plāniem, piemēram, ilgas stundas pārvadājot auto s?dekl?t?. Lai to kompensētu, vecāki bieži vien uzskata, ka mas?ža ir neatņemama bērna augšanas un attīstības sastāvdaļa, taču speciāliste norāda, ka mas?ža nepieciešama tikai tad, ja bērnam ir kādas fizioloģiskas attīstības īpatnības, kuru labošanai mas?žu iesaka ārsts.

Ja bērns attīstās normāli, viņam jāļauj augt un pašam pilnveidot visas nepieciešamās iemaņas. Bērnu vērts biež?k ņemt klēpī, samīļot – tas veicinās viņa attīstību daudz efektīvāk nekā mas?žu kurss. Arī specifiski vingrojumi bērnam vecumā no gada līdz diviem, kuram rit normāla attīstība, nav nepieciešami. Vecāki var vienīgi parūpēties par apstākļiem, lai bērns izkoptu tās iemaņas, kas noteiktajā attīstības posmā jāapgūst.

No siltas kūniņas līdz treniņu zālei
Pirmajos trīs mazuļa dzīves mēnešos vecāku uzdevums ir radīt maksimāli pietuvin?tu vidi, kādā bērniņš audzis mammas vēderā – ēdiens, gulēšana, klusums, daudz maigu pieskārienu un liegas šūpošanas palīdz attīstīties stabilai nervu sistēmai, kamēr lielveikalu apmeklējumi, plašas viesības un tēli ceļojumi uzkrāj mazul? stresu, kas ar laiku vēršas pret pašiem vecākiem.

Speciālisti iesaka no trešā dzīvības mēneša ļaut bērnam pavadīt laiku uz grīdas, jo viņam kļūst nepieciešama platība un ciets pamats, kur darboties, izzināt pasauli un sevi, un trenēties.

Rāpot krustu šķērsu
Gadu vecam bērnam normāls pārvietošanās veids ir rāpošana. Vecāku uzdevums ir palīdzēt uzkrīt mazul? šīs iemaņas un labākais veids ir to darīt ar rotaļu. Lai padarītu rāpošanas procesu interesantāku un vienlaikus arī att?stoš?ku, uz grīdas iespējams novietot daž?dus nelielus paaugstin?jumus (piemēram, sarull?tas segas) – ne augstākus par pusi A4 lapas, kuriem mazulis var rāpot pāri vai izlīst cauri.

Kad bērns r?pjas virzienā augšup, tiek stiprināta iegurņa daļa, ja lejup – plecu daļa. Svarīgi ir veicināt mazuļa iemaņas, radot viņam iespēju rāpot l?klo?u vai astotnieka formu. Š?d?m vajadzībām var noderēt improviz?ta auto trase, kuru mazulis var izbraukt ar savu mašīnīti.

Labo roku, kreiso kāju
Lielākā daļa bērnu paši apgūst krusteniskās rāpošanas iemaņas, kad liekot, piemēram, labo roku uz priekšu, kustībā iesaistīta kreisā kāja un otrādi. Š?di tiek stimulēta abu smadzeņu pusložu – labās un kreisās attīstība. Tas, cik labi un daudzveidīgi mazulis apguvis rāpošanas iemaņas, atspoguļojas vēlāk viņa spējā mācīties, lasīt un rakstīt. Rāpošana attīsta domāšanas prasmes un izziņas funkcijas.

Pie speciālistiem nereti vēršas piecus un sešus gadus vecu bērnu vecāki, kuru atvases mazotn? nav iemācījušās krustenisko r?pošanu. Viņi šīs kustības veikšanai izmanto labo roku un labo kāju. Tas savukārt atstāj sekas uz bērna koordinācijas prasmēm – šāds mazulis ir neveiklāks par citiem vienaudžiem. Speciālista uzraudzībā, iem?cot bērnam krustenisko r?pošanu, uzlabojas arī viņa koordinācijas spējas. Ja viengadnieks rāpošanai izmanto tās pašas puses roku un kāju vienlaicīgu darbību, ir vērts doties pie speciālista, lai laikus palīdzētu mazulim pilnveidot rāpošanas procesu un novērst problēmas viņa attīstībā.

Svarīgi! Bērni, kas bijuši ierobežoti kustībās rāpošanas cikla laikā un nav to pēc sirds patikas izmēģinājuši, bieži ir neveikl?ki par tiem, kas aktīvi un daudz r?pojuši. Tāpat nepilnvērtīgs rāpošanas cikls atstāj tiešu iespaidu uz bērna sekm?bu skolā, lasītprasmes attīstību.

Mākslīgi nestimul? bērna staig?tprasmi!
Speciālisti norāda, ka tikpat bīstami kā ierobežot kādas prasmes izkopšanu, ir arī steidzināt jaunu iemaņu veidošanu, piemēram, sēdināt, kad mazulis vēl nes?ž un celt kājās, kad viņš vēl nestaigā. Lai cik nepacietīgi mūs gaidītu izmaiņas, speciālisti atgādina, ka šie l?nie iemaņu apgūšanas un daudzk?rt?jas atkārtošanas posmi ir ļoti svarīgi bērna pilnvērtīgai attīstībai.

Nenoliedzami, bērnā var mākslīgi stimulēt vēlmi staigāt, ja, piemēram, lielu dienas daļu viņu ceļ kājās un mēģina staidzināt. Š?di savukārt tiek nomākta bērna dabiskā interese rāpot.

Speciālisti neiesaka gadu vecam bērnam izmantot staiguli, lai „it k?” stimulētu staigāšanu. Tas var tikai pasliktināt iešanas kvalitāti un citus attīstības procesus. Bērns sāk staigāt tad, kad pilnvērtīgi attīstījusies iegurņa muskulatūra. Ja tā nav nostabilizējusies, staigulis šo procesu neveicina. Mākslīgi stimulējot iešanu, ķermenī nofiksējas ergonomiski nepareizu kustību shēma. Turklāt tipināšana staigulī nenozīmē, ka bērns prot staigāt. Tās nav apzin?tas kustības, kuras viņš varētu veikt pastāvīgi. Staigulis rada arī maldīgu drošības sajūtu – bērns ir fiksēts un nekrīt, lai gan dabiska staig?tprasmes apgūšana ir saistīta ar kritieniem un prasmju izkopšanas, lai no tiem izvairītos.

So?ojam pa labi, so?ojam pa kreisi
Gada vecumā bērnam vajadzētu sākt izrādīt velmi pašam celties kājās. Ja šajā vecumā mazulis to vēl nav izdarījis, iespējams ir vajadzīga profesionāļa konsultācija un bērna attīstības izv?rt?jums.

Ja attīstība rit normāli, šajā vecuma posmā bērnam j?veicina s?nisk? staigāšana. Tam neslikti noder sētiņas vai dīvāna mala, kā arī vecāku rokas un s?niskas, lēnas kustības. Tāpat ir svarīgi bērnu mudināt pēc s?niskiem soļiem veikt pagriezienus, pietupties, celt no zemes mantiņas un likt tās uz krēsla vai dīvāna, gar kura malu notiek kustību treniņi. Š?s darbības sekmē iegurņa joslas attīstību.

Ik dienu jāstaigā arī plikām kājām
Sākot staigāt ir svarīgi, lai bērnam būtu stabili apavi, kas sargātu no triecieniem, ko izraisa vēl neprasmīgi likt? pēda. Ja pieaugušie sper soli no purngala uz papēdi, un kustība ir līgana, tad cilvēka pirmie soļi tiek veikti ar pilnu pēdu. Tomēr ir vērts daļu dienas pavadīt arī zeķītēs, bet vislabāk – plikām kājām. Tas ne tikai pozitīvi iespaido nervu sistēmu, bet arī veicina līdzsvara sajūtu un māca piemērot pēdu daž?d?m virsmām un izjust tās.

Divu gadu vecumā bērni parasti jūtas droši staigājot, bet četru gadu vecumā staig?tprasmi uzskata par pilnībā apgūtu.

Tātad – nebūt nav jāgaida neizm?rojami ilgs laiks, lai bērns no nevarīgas kūniņas pakāpeniski jums līdzās augot un attīstoties kļūtu par pilnvērtīgu cilvēciņu un, ja zina laiku, ar ko jārēķinās, ir vieglāk to sagaidīt.

2 komentāru
  1. Kaut nu visi lielibnieki to spetu saprast pa istam ka paragra attistiba ne vienmer ir kas labs.Paldies par lielisko rakstu mani tas nomierinaja un vaies nesatrauksos par savu mazo kura vel nestaiga 1gadins un divas nedelas!

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.