Dāma vai vīrs ar izkapti…
Aina, kas tik ļoti biedē mūsu fantāziju, kopš seniem laikiem ir gan pielūgta, gan nicināta.
Baisā parādība, kas reizē ir gan dabiska, gan tik nežēlīga savās izpausmēs, un tomēr nes sevī atbildes uz cilvēka dziļākajiem jautājumiem par viņa patieso būtību.
Šķiet, ka nāves brīdis ir tas patiesības mirklis, kurā beidzas strīdi par gara vai dvēseles pastāvēšanu. Tāpēc dažādu garīgo tradīciju uzdevums vienmēr ir bijis mūs sagatavot šim mirklim, un, saskaroties ar nāvi, cilvēks vairāk nekā jebkurā citā dzīves posmā meklē atbildes reliģijā un savas kultūras garīgajā mantojumā.
Kādi ir šie jautājumi un iespējamās atbildes uz tiem – lūk, ko aplūkošu šajā rakstā.
Bailes no nāves
Ikvienam ir zināma tā satraucošā sajūta, kas pārņem, padomājot: “Un ja nu es miršu?” Dzīves nogalē, novecojot ķermenim vai saslimstot ar smagu slimību, ja izveseļošanās cerība zūd, šī doma ir ikdienas pastāvīgais pavadonis.
Iespējams, kādam, kurš savas dzīves laikā ir interesējies par dažādām garīgajām skolām vai pauž noteiktu reliģisku pārliecību, tā uztrauc daudz mazāk. Tomēr minētajā jautājumā ietvertās šaubas par to, vai apsolītā paradīze un dvēseles pārdzimšana tiešām pastāv, ne visiem ir zudušas. Gluži otrādi, var gadīties, ka tās kļūst pat stiprākas.
Kur gan gūt pārliecību par to, ka gars turpinās pastāvēt bez miesas? Vai nāve ir transformācija, kuras laikā mēs kā tauriņš izšķiļamies no kūniņas, beidzot izplešot savus spārnus un izbaudot garīgo brīvību? Vai varbūt mēs pazūdam, savienojoties ar matēriju un sniedzot savu ieguldījumu nākamo radību attīstībā? Ielūkosimies, kādas atbildes var atrast dažādās reliģijās.
Vēl nesen Latvijā lauku cilvēkiem nāve bija visnotaļ dabisks process, kuram laicīgi gatavojās, krājot “zārka naudu” vai gatavojot gan pašu zārku, gan bēru drēbes. Iespējams, kādam tik praktiska attieksme liksies smieklīga, kā tas tiek attēlots slavenajā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, tomēr tā atklāj, cik dabiska bija latvieša nostāja pret šo lielāko dzīves mistēriju. Arī es pati atceros, ka manai vecmāmiņai bija svarīgi nomirt nevis “uz gultas”, esot saviem tuvākajiem par slogu, bet gan aiziet ātri, nevienu neapgrūtinot. Tā arī notika. Lai arī sirdij nebija nekādas kaites, tā pēkšņi pārstāja pukstēt, atnesot ātru un vieglu nāvi.
Šie piemēri liek uzdot svarīgu jautājumu – vai cilvēks pats izvēlas savu nāvi, vai nē? Nez vai šajā rakstā es sniegšu izsmeļošu atbildi, taču var secināt, ka tieši bailes no nāves šo procesu kavē un padara mokošu.
Budismā šīs sajūtas saista ar mūža gaitā iegūto tuvinieku, draugu un sakrātās mantas zaudēšanu. Tāpēc budisms uzsver vajadzību pēc “nepieķeršanās lietām”. Mirstošo var aizturēt nepabeigtas darīšanas, kuras prasa viņa uzmanību, un uztraukumi par to, kā bez viņa iztiks tuvākie. Arī klīniskās nāves pētījumos tiek uzsvērts, cik bieži nepabeigtās darīšanas un rūpes par tuvākajiem liek cilvēkam atgriezties atpakaļ dzīvē.
Tomēr tās ne vienmēr ir pamatotas. Tāpēc vecam vai smagi slimam cilvēkam var palīdzēt atbrīvoties no šīm raizēm, pirmkārt, kopīgi sastādot plānu vai testamentu par to, kam atdot vienas vai citas lietas un, otrkārt, lai palīdzētu viņam atlaist visu un aiziet, tuviniekiem mirstošais jāiedrošina, pārliecinot, ka pēc viņa nāves ar citiem viss būs kārtībā un nav nekāda pamata lieki uztraukties.
Pēdējās gribas nozīme tiek uzsvērta arī daudz jaunākā reliģijā – saentoloģijā, kurā tiek apgalvots, ka mirušais kavējas pie sava mirušā ķermeņa, lai pārliecinātos, ka tas tiek pienācīgi apglabāts. Arī budismā apgalvo, ka radinieku plēšanās par mantu vai tās nepareiza izmantošana var mirušo ļoti uztraukt. Turklāt, lai nepastiprinātu jau esošo pieķeršanos, tuviniekiem iesaka neatrasties mirstošā tuvumā.
Ne visas garīgās tradīcijas un reliģijas sīki izskaidro nāves procesu. Tomēr dažas no tām velta šai tēmai diezgan lielu uzmanību, kā tas ir budismā, vēl jo izteiktāk Tibetas budisma novirzienā, kurā pastāv īpaša grāmata “Lielā atbrīvošanās, ieklausoties bardo”, kas mūsdienu cilvēkam vairāk pazīstama ar nosaukumu “Tibetas mirušo grāmata”.
Šī grāmata paredzēta kā ceļvedis vai norādes par ceļojumu, kas sagaida cilvēku pēc nāves. Šajā gadījumā tiek uzskatīts, ka TĀLĀK LASĪT ŠEIT http://annaspalidziba.lv/lv/dianetika_mani_raksti_annakrumholce/n%C4%81ves-fenomens