Pārāk STINGRA bērna audzināšana – ĒNAS puses

„Koncerti, pirtis ar klasesbiedriem vai tikšanās ar puišiem man pat sapņos nerādījās. Man mājās bija jābūt astoņos vakarā, ar čekiem jāatskaitās par katru pirkumu, lai gan nebijām trūcīgi, un mamma regulāri zvanīja manām draudzenēm, lai pārbaudītu, vai neesmu par kaut ko samelojusi. Un tā līdz iestājos augstskolā un aizbraucu no mājām. Ko vecāki panāca? Ar katru dienu atsvešinājos un mānījos arvien vairāk. Tagad ciemos braucu labi, ja reizi pāris mēnešos…,” stāsta Justīne (25).

KAD VECĀKI IR GĀJUŠI PAR TĀLU?
Lūgt, lai bērni noteiktā laikā ir mājās, pēc stundām izpilda mājas darbus, pasaka, kur un ar ko dosies, ir tikai normāli – tā nav kontrolēšana, bet ģimeniska atbildība vienam pret otru. Tomēr rakāties bērna somās vai atvilktnēs, lasīt vēstules vai dienasgrāmatas, diktatoriski noteikt savus noteikumus, neieklausoties bērna vajadzībās, turēt aizdomās par melošanos, ja nekad iepriekš nav bijuši šādi gadījumi, un noteikt bērna vecumam neadekvātus ierobežojumus vai sodus – tas ir ne tikai par daudz, bet bieži vien pat vienkārši nepieklājīgi.

KĀPĒC TĀ NOTIEK?
Protams, vecāki vēl tikai labu, tomēr brīžiem nejūt robežu starp rūpēm un diktatorisku kontrolēšanu. Biežākie iemesls, kāpēc vecāki tā dara, ir negatīva pieredze – varbūt paši vecāki tā tikuši audzināti vai, tieši pretēji, auguši savā vaļā, tāpēc secinājuši, ka šāda rīcība ir pareiza. Varbūt radu vai draugu ģimenēs bijuši grūti audzināmi pusaudži un vecāki cenšas nepieļaut šīs kļūdas. Bieži vien šādi uzvedas vecāki, kas bērnu audzina vieni – šādi izpaužas vēlme kontrolēt visu savā dzīvē, nenodalot bērnu no sevis un izliekoties nemanām, ka mazais vairs nemaz nav tik mazs, bet jau patstāvīgi lemt spējīgs cilvēks. Vēl viens iemesls (kas jau robežojas ar vecāku psiholoģiskām problēmām un traktējams kā tiešām neveselīgas bērnu-vecāku attiecības) ir vecāku mazvērtības kompleksi un vēlme valdīt pār kādu – ja reiz neviens cits neklausa, tad jāizrāda sava varenībā vismaz pār savu atvasi.

UN SEKAS?
Lai gan parasti noteikumi un adekvāti ierobežojumi bērnus radina pie kārtības un pat rada drošības sajūtu, tomēr pārlieku liela stingrība no vecāku puses, liek šaubīties, vai mīlestība ģimenē vispār pastāv un, atvasēm kļūstot vecākām, rodas jautājums – kāda velna pēc jāizpilda nepamatotas prasības?! Šāda attieksme parasti atspoguļojas gan bērna rīcībā, gan attieksmē pret sevi, vecākiem un apkārtējo pasauli visa mūža garumā:

·

Protests – meli. Bērni ir gudri un ātri saprot cēloņu un seku sakarības – ja kaut ko darot var dabūt sodu, tad jādara viss, lai vecāki par to neuzzina. Pirmajās reizēs pusaudzis varbūt baidīsies melot, bet, jo tālāk ies vecāku kontrole, jo slīpētāki kļūs jaunieša meli. Izvērtē – vai drošāk nebūtu bērnu ar labu palaist uz ballīti, nosakot laiku, kad pārrasties mājās, nevis pat nenojaust, ka bērns bibliotēkas apmeklējuma vietā jau sen sēž vecpilsētas bārā?

·

Noraušanās no ķēdes. Visbiežāk tās meitenes, kas Vecrīgas klubos redzētas pārāk bieži un pārāk vaļīgi uzvedamies, ir tieši tās pašas mazpilsētās stingri audzinātās, kārtīgās meitiņas, kas uzsākušas patstāvīgu dzīvi. Bieži vien šāds ballēšanās sprādziens ir daudz ļaunās par regulārām, tomēr ne tik trakām ballītēm jau vidusskolā. Goda vārds, ar laiku lielā vēlme pēc uzdzīves noplok un labāk lai muļķības tiek darītas, kamēr vēl jaunības ir attaisnojums, nevis kad jau krietni pēc 20, bet liekas, ka dzīve garām paslīdējusi.

·

Psiholoģiskas problēmas. Noslēgta personība, pašapziņas trūkums, nespēja pieņemt lēmumus. Cilvēka smadzenēs nostrādā pavisam vienkāršs mehānisms – ja kontrolē, tad neuzticas, ja neuzticas, tad neesmu pietiekami labs. Bet ja es neesmu pietiekami labs pat saviem vecākiem, kam tad es vispār esmu derīgs? Un ja reiz mammai tāpat vienmēr taisnība, kāpēc man vispār jāpieņem jebkādi lēmumi?

1 komentārs

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.