Īstas skaidrības par saldējuma rašanās pirmsākumiem nav, taču netrūkst dažādu nostāstu un versiju par to, kā mums zināmais kārums radies. Tiesa, nevienam no šiem nostāstiem līdz pat šodienai ne vēsturnieki, ne zinātnieki nav atraduši kādu dokumentālu pamatojumu, taču – vai tas mums netraucē ticēt, ka bijis tieši tā, kā vēsta leģendas?
Arī senās Grieķijas iedzīvotāji baudījuši ēdienu, kas gatavots no saldināta ledus, jo pastāvējis uzskats, ka tieši ledus ir tas, kas jebkuram ēdienam piešķir īsto garšu. Sengrieķu ārsts Hipokrāts pats uzturā labprāt lietojis ledu un ieteicis to arī saviem pacientiem, sacīdams, ka ledus palīdz aktivizēt „dzīvības sulu” (proti – asini) un uzlabo pašsajūtu.
Pats Maķedonijas Aleksandrs, dodoties karagājienā uz Persiju un Indiju un nokļūstot ilgākā aplenkumā, karstajā laikā veldzējies ar sniegu, ko speciāli viņam vergi piegādājuši no kalniem: ledu un sniegu karavadoņa padotie salikuši izdobtos koka traukos, noseguši ar salmu paklājiem un uzglabājuši kalnu alās, kur zema temperatūra turējusies arī gada karstākajā laikā. Samaisot ledu ar vijolīšu vai rožu ūdeni, medu, kanēli, koriandru, kaltētiem augļiem un ogām, ķeizars sevi lutinājis ar jauniegūto Dievu ēdienu.
Arī Senās Romas imperators Nerons, kurš bijis kā traks uz dažādu augļu dzērieniem, niķaina puikas cienīgi cirtis kāju grīdā un pieprasījis, lai uz galda vienmēr būtu arī ledus. Viņa vergi devušies augstu kalnos pēc tīra sniega un ledus, lai tajos saldētu imperatora mīļākos dzērienus. Vēlāk, bagātināti ar augļiem un ogām, ledū sasalušie dzērieni bijuši imperatora mūžīgo dzīru galdu īpaši smalki un izmeklēti kārumi, kurus baudīt ļauts tikai un vienīgi augstdzimušajiem.
Runā, ka saldējuma pagatavošanas pirmsākumi esot saistāmi ar 17. gadsimtā Anglijas karaļa Kārļa I valdīšanas laikiem. Savā galmā par pavāru viņš nolīdzis francūzi de Mirko, kurš kādā vērienīgā augstmaņu ballē smalkos viesus pārsteidzis ar desertu, kas atgādinājis tikko uzsnigušu sniegu, bet to nogaršojot, izrādījies salds un krēmveidīgs. Viesi no sajūsmas vai ģībuši, bet valdnieks pavāram piedāvājis tiem laikiem astronomiski augstu atalgojumu – 500 mārciņu gadā par to vien, lai tas brīnumainā ēdiena recepti nevienam neizpaustu un gatavotu to tikai galma vajadzībām. Vēlāk gan karalis kritis nežēlastībā un ticis sodīts ar nāvi, taču arī pavārs neturējis mēli aiz zobiem un savu saldējuma gatavošanas recepti dāsni izpļāpājis pa labi un pa kreisi.
Viduslaikos arī kāds Sicīlijas konditors izdomājis, kā saldējumu pagatavot ar salpetra palīdzību. Viņam tas izdevies un jaunajam našķim bijis daudz maksātspējīgu baudītāju. Tiesa, vēlāk sicīlieša noslēpumu „atkoduši” arī daudzi citi augstmaņu galmu pavāri, bet uzskats, ka saldējuma dzimtene ir Sicīlija, versijas līmenī pastāv joprojām.
Francijā īsts saldējuma uzvaras gājiens esot sācies pēc tam, kad Florences slavenās Mediči dzimtas atvase Katrīna Mediči apprecējusies ar Francijas troņmantinieku Anrī II. Pārceļoties no Itālijas uz Franciju, jaunā Francijas karaliene kā piedevu savam pūram ņēmusi līdzi un galmā ievedusi arī Venēcijas arhitektu, inženieri, mākslinieku, kā arī konditoru Bernardo Buontalenti, kas pratis pagatavot īstus šedevrus – neparastus un ļoti gardus saldētus desertus un šerbetus, pārlietus ar šokolādi. Skaidrs, ka galmam tuvu stāvošie ģībuši atkal, šoreiz – gastronomiskās izvirtības baudot.
Valda uzskats, ka patiesais saldējuma atklājējs Eiropai esot slavenais Venēcijas tirgotājs un ceļotājs Marko Polo, kurš Mongolijā noskatītu saldētu augļu sulas recepti 14. gadsimtā atvedis uz Venēciju. Tur šis gardums ātri kļuvis par bagāto un izsmalcināto ļaužu iecienītu baudas apmierinātāju, bet saldējuma jeb sorbetto gatavošanas māksla ilgus gadus tikusi turēta lielā noslēpumā – par receptes izpaušanu draudējis ne vairāk, ne mazāk – nāvessods.
Bija interesanti palasīties.
Saldējuma nekad nevar būt par daudz, arī šodien vakarā jāpanašķojas 🙂 🙂 🙂
Saldējums pats par sevi man negaršo, bet saldējuma kokteiļi gan un ļooooti!
paldies par šo informāciju daudz kas noderēja no šejienes 😀
Interesanti, ka 1813. gadā saldējums banketos bija kulinārijas inovācija, bet tagad tā ir pašsaprotama parādība. http://viesistaba.lv/kas-ir-bankets
Eh…kā viss mainījiem. 🙂 Nevar saprast vai cilvēki tagad tik pat daudz novērtē dzīvi un ko tā sniedz vai arī, slēpjoties aiz ekrāniem, ir kļuvuši vienaldzīgāki.