Unas Ulmes kaķu dāmas – MONA un SĀRA

Modes žurnāliste Una Ulme par dzīvniekiem runā ar lielu sirsnību. Jo īpaši viņa ir iemīļojusi orientālās šķirnes kaķus, kuriem raksturīga augsta inteliģence, skaistums, grācija un draudzīgums. Šobrīd Unu un viņas dzīvesdraugu Gaiti katru dienu mājās sagaida divas izsmalcinātas dāmas – siāmiete Mona, kurai ir 9 gadi, kā arī orientālās šķirnes kaķenīte Sāra, kura vēl ir pavisam maza – pēc dažiem mēnešiem paliks tikai gadiņš.

Vai esi izteikta kaķu mīļotāja?
Šobrīd, protams, sanāk, ka vairāk laika pavadu kopā ar kaķiem, taču mīlu visus dzīvniekus. Bērnībā man apkārt skraidīja gan suņi, gan kaķi – reizēm pat no ielas nesu mājās kaķus, par ko mamma bija ļoti dusmīga. Esmu īstena dzīvnieku aizstāve – man ļoti rūp viņu liktenis kaut vai tamdēļ vien, ka viņi paši par sevi nevar pastāvēt. Neizprotu vardarbību un dzīvnieku pamešanu, jo mēs taču esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām! Dzīvniekos mīt neizsmeļama beznosacījuma mīlestība, un viņi no cilvēkiem neprasa neko daudz – tikai pozitīvu attieksmi un labestību, pretī sniedzot, manuprāt, visu, ko vien viņi ir spējīgi sniegt.

Kāpēc tieši kaķi? Droši vien tamdēļ, ka ar viņiem jūtu īpašu enerģijas apmaiņu. Kaķis ir milzīgs prieka avots un spēj nomierināt. Tad, kad man dzīvē bija smags periods, iepriekšējais kaķis Pems to sajuta. Lai gan viņš nebija no tiem kaķiem, kurš bieži gulēja blakus, grūtajā periodā viņš to darīja – nāca pie manis un gulēja uz sirds, tādējādi vārda vistiešākajā nozīmē atvieglojot manas ciešanas.

Kāds bija Monas un Sāras ceļš līdz tavām mājām?
Stāsts ir diezgan garš, bet mēģināšu pēc iespējas īsāk – kad izšķīros ar bijušo vīru, runcītis Pems diemžēl vienā brīdī aizgāja no mājām. Tad iepazinos ar pašreizējo mīļoto vīrieti Gaiti, kuram jau bija divi kaķi – Mona un Vincents. Vincents, kungs gados, kurš bija vairāk orientālās šķirnes, aizgāja labākos medību laukos, bet Mona ir siāmiete. Tā kā Mona bija palikusi viena, mēs vēlējāmies viņai sagādāt kompāniju. Ilgi domājām, un vienā izstādē ļoti iepatikās brūnie orientāļi. Tā nopirkām kaķu audzētavā Maskavā ar visiem smalkajiem ciltsrakstiem Abesīnijas šķirnes kaķi Dorianu, bet viņi sadzīvoja ne īpaši labi – gan vecuma, gan dzimuma atšķirību dēļ. Mona ir sterilizēta, un Dorians viņai nelika mieru. Sapratām, ka kaut kas lietas labā ir jādara. Lai gan kastrēt Dorianu nevēlējāmies, ar laiku sākās arī teritorijas iezīmēšana, kas kļuva par nopietnu apgrūtinājumu. Sapratām, ka kaķa instinktus izmainīt būs praktiski neiespējami, tamdēļ nācās tomēr pieņemt lēmumu par labu operācijai. Diemžēl viss beidzās ļoti skumīgi, jo Dorianam neizturēja sirsniņa. Notikumu ļoti pārdzīvoju, jo ar Dorianu mums bija izveidojusies īpaša draudzība, abpusējā pieķeršanās bija ļoti, ļoti spēcīga.

Taču, tā kā bijām paspējuši Dorianam saorganizēt divus pārošanās pasākumus, no katras kaķenes mums pienācās pa vienam kaķēnam. Viens (vārdā Kalifs) dzīvo pie mana dēla, bet mazā Sāra, kuras mamma ir no Igaunijas, nokļuva pie mums. Tādējādi Doriana dvēselīte savā ziņā joprojām te ir jūtama. Brīžos, kad saskatu kādas līdzības, iezogas sentiments.

[BANNER]

Kā izvēlējies tik interesantus vārdus?
Par Monu būtu jājautā Gaitim, jo tas ir viņa kaķis, taču, visticamāk, ka vārda izvēle saistīta ar Monu Līzu. Mums pat vienā mirklī bija doma mazo saukt par Līzu, lai būtu šis interesantais vārdu savienojums. Ja godīgi, pie vārda izvēles – Sāra – nepieradām diezgan ilgi. Kā smejoties izvēlējos šo vārdu par godu Sārai Džesikai Pārkerei (aktrise no seriāla „Sekss un lielpilsēta”). Domājām, ka tas būs tāds pagaidu vārds, bet pamazām, pamazām tomēr pieradām. Vadījāmies arī pēc tā, lai vārdā būtu „r” burts, kas piedod rakstura stingrību. Doriana vārda izvēle tiešām bija pēc Doriana Greja (tēls no Oskara Vailda romāna „Doriana Greja ģīmetne”). Turklāt Dorians tik tiešām līdzinājās romāna tēlam – tādam iedomīgam, lepnam smalkajam kundziņam.

Esmu lasījusi, ka orientālās šķirnes kaķi uzticības ziņā līdzinās suņiem. Kas vēl tevi piesaista šīs šķirnes kaķos?
Ne velti pastāv dažādas kaķu šķirnes un ne velti katrai šķirnei ir savs raksturs un intelekta līmenis. Līdz ar to – izvēloties kaķi, mēs apzināti varam izvēlēties arī gudru kaķi. Orientālās šķirnes kaķi ir vieni no gudrākajiem, intelektuāli attīstītākajiem. Mājdzīvnieks tomēr ir kā ģimenes loceklis, ar kuru nepieciešams komunicēt un saprasties, tāpēc – jo augstāks intelekta līmenis, jo draudzīgākas un labvēlīgākas attiecības veidojas.

Jā, viņi ir arī neizsakāmi uzticīgi – jo īpaši spēcīgi to izjutu ar Dorianu, viņš man patiešām bija kā bērns. Kad mūsu acu skatieni sastapās, šķita, ka mēs viens otru saprotam bez vārdiem. Līdzība ar suņu raksturu ir manāma arī spēlēšanās manierē – šiem kaķiem patīk zobos pienest mantiņas vai kociņu, viņi to var darīt kaut vai visu dienu – tas neapnīk. Protams, orientālās šķirnes kaķi ir ļoti skaisti, ar viņiem droši var doties sabiedrībā un vest uz izstādēm – viņi nebaidās un nebēg.

Kā Mona un Sāra sadzīvo? Kādas lomas savā starpā ir sadalījušas?
Mazajai Sārai ļoti patīk trenkāt Monu. Mona dēļ sava pieklājīgā vecuma lielākoties guļ un vēlas, lai viņai liek mieru, tāpēc Sāra ar savu enerģiskumu palīdz noorganizēt dažādas fitnesa nodarbības. Ir šņākšana un kliegšana, bet mēs, mājinieki, ar to jau esam apraduši. Raksturojot viņu personības, varētu teikt, ka kopā dzīvo flegmātiķe ar holēriķi. Es gan esmu piefiksējusi tādu niansi, ka Mona reizēm pat apzināti meklē ar mazo kašķi, lai tikai pakomunicētu. Bet, protams, viņas mēdz arī gulēt mīļi kopā, kā arī no sirds rūpējas viena par otru.

Kuru no jums kaķenes atzīst par galveno saimnieku?
Mona ir Gaita kaķis, tāpēc, ja abi ar Gaiti sēdēsim uz dīvāna, Mona izvēlēsies doties pie Gaita, nevis manis. Gan Dorians, gan Sāra parasti sākumā brītiņu paguļ pie viena, pēc tam pie otra – tā, lai neviens neapbižotos. To skaidroju ar šai kaķu šķirnei raksturīgo smalkjūtību. Orientālās šķirnes kaķi ir ļoti aristokrātiski.

Vai tiek piekopti arī kādi skaistumkopšanas rituāli, piemēram, vannošanās?
Vannot nevannojam. Monu ķemmējam, jo citādi māja ir vienās spalvās. Mazo, ja godīgi, vēl neesam sākuši ķemmēt. Ikdienā izmazgājam actiņas, periodiski vetārsts atnāk un veic abām vajadzīgās procedūras – iztīra austiņas, sapotē utt. Viss gandrīz kā mazam bērniņam – Monai un Sārai ir pat pošu grāmatiņas. Sekošana līdzi veselībai ir vitāli nepieciešama, it sevišķi, ja tie ir dižciltīgas šķirnes kaķi. Modes aksesuāri gan kaķu dāmām neiet pie sirds. Protams, es būtu ļoti priecīga, ja varētu vest kaķus pavadiņā un doties pastaigās, taču kaķi tomēr tam nav radīti. Viņi ir pārāk patstāvīgi dzīvnieki, lai ietu pavadiņā.

Kādas ir Monas un Sāras mīļākās rotaļlietas un guļamvietas?
Viņām ir vairākas kaķu mājiņas, no kurām abas konsekventi izvēlās vienu. Dažreiz Sāra pat apgāž māju, lai tikai Mona tajā netiktu iekšā – tā viņas risina savas attiecības. Bet naktī viņām patīk gulēt kopā. No rotaļām Sārai patīk spēlēties ar kociņu, striķīti, kuru pati man pienes. Reizēm šī aktivitāte šķiet interesanta arī Monai – laikam atmostas viņas jaunības gēns, un tad viņa mums pievienojas. Sāra varētu rotaļāties neskaitāmas stundas no vietas un nemaz nenogurt, viņa ir enerģijas pārpilna. Kad uznāk lielā dauzīšanās, to saucam par ārdīkli. Viņa nēsājas no viena mājas gala uz otru un plucina mantas. Vienu mantiņu viņa ienīst jo īpaši – tā ir kas līdzīgs plīša kaķim, kuru savulaik uzdāvināju Gaitim – no Mākslas akadēmijas izstādes. Kad viņa ierauga šo kaķi, atmostas vardarbīgais noskaņojums. Kamēr esam darbā, nereti tiek apgāzti arī puķu podi. Interesantas ir arī mušu medības – tiklīdz viņas ierauga kādu mušu, tā paliek kā trakas, sāk klabināt zobus un medīt, neskatoties uz šķēršļiem.

Vai ēdiena ziņā kaķenes ir izvēlīgas?
Ikdienā viņas uzturā lieto sauso barību, taču ļoti garšo arī konservi. Šķiet, ar konservu bundžas skaņu es varētu izvilināt Monu kaut vai no Kosmosa. Izdzirdot šo skaņu, viņa uzreiz sāk skaļi ņaudēt no laimes. Bet lielais gardums abām ir vārīta vistiņa – kad virtuvē jūtami garaiņi, viņas kļūst gluži kā nohipnotizētas. Protams, ikdienā jāievēro arī vēlamās porciju normas, jo šos kaķus nedrīkst pārbarot – tiklīdz pastiepjas āda, zūd graciozitāte.

Ne katram istabas kaķim ir tā laime brīvi padzīvoties pa pagalmu. Kā Mona un Sāra uzvedas svaigā gaisā?
Patiešām priecājos, ka Monai un Sārai ir tā iespēja regulāri iznākt ārā. Viņām šeit pagalmā ir ļoti, ļoti interesanti. Puķes, krūmi, kukainīši, mušiņas. Mona savā nodabā droši var dzīvoties pa pagalmu un dārzu, bet Sāru gan cenšos vienu neatstāt, jo pašlaik vēl ir tik maziņa – bail, ka pa kādu vārtu šķirbiņu neizlien un nepazūd. No rīta ceļamies un kopā iznākam visas ārā. Es mierīgi iedzeru kafiju un pavingroju, bet viņas parosās pa pagalmu. Tas mums tāds rīta rituāls, ja, protams, nelīst lietus. Sārai pirmā darbība, iznākot ārā, ir zālītes pagraušana. Katrā gadījumā – ja viņām ļautu izvēlēties – vai jūs vēlaties būt istabas vai āra kaķi, viņas teiktu – mēs ar lielāko prieku būtu āra kaķi!

Un kā viņas tevi vakarā sagaida pēc darba?
Visu dienu nogaidījušās, viņas skrien pretī un savā valodā stāsta par piedzīvoto. Skaļā balsī viena par otru pasūdzās. Tas ir tāds ikvakara sarunu dialogs. Vēl viņas ļoti gaida to mirkli, kad vakarā apgulsimies dīvānā, jo zina, ka gaidāma bužināšanās, mīļošanās un vēderiņa pakasīšana. Arī no rīta, kad atveru guļamistabas durvis, šis rituāls tiek piekopts. Mēs jau reizēm par sevi mazliet pasmejamies – mēs tāda mincīšu famīlija. Dēls jau liels, tāpēc tagad sanāk mīlēt dzīvniekus.

Ja brauc prom kādā ceļojumā – kas pieskata un rūpējas par Monu un Sāru?
To dara mans dēls. Tā kā viņas ir ļoti sabiedriskas un ātri aprod ar jaunu vidi un svešiem cilvēkiem, ar to problēmu nav. Vides maiņa viņām šķiet nevis biedējoša, bet gan aizraujoša. Šīs šķirnes kaķi patiešām ir ļoti bezbailīgi un draudzīgi.

Vai esi domājusi par trešo kaķi?
Jau pirms kāda laika plānojām ņemt vēl vienu kaķīti, kas būtu Doriana pēcnācējs. Pašlaik gan šī ideja vēl nav realizēta, bet noteikti nesakām . Pieļauju, ka nākotnē pakuplināsim kaķu pulku, lai Sārai būtu vēl kāds rotaļu biedrs…
 
 
 
 
 
 
1 komentārs

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.