Uzsitīsim klačiņu?

Situācija, protams, standarta. Gaidot, kad friziere beigs savu darbu ar iepriekšējo klientu, nākas noklausīties sarunu starp nagu pucētāju un klienti. Dialoga sākums, nepārspīlējot, bija tieši šāds: “Nu, kas tad jauns pilsētā? Kas ar ko laiž? Kurš apprecējies? Kuram bērni? Kas vēl jauns?”
Cita situācija. Nedēļas nogale pie vecākiem. Mamma stāsta, ka nesen satikusi kādu paziņu, un viņa esot biju pārsteiga, ka šī paziņa zina visu par visiem un stāsta puspasaulei.
Un vēl kāda cita situācija. Tikšanās ar draudzenēm. Pie tējas, vīna glāzes, vienlaga kādas glāzes. KLAČAS IET VAĻĀ!!!
Gribās kliegt – BEIDZIET KLAČOTIES! Cik var? Vai tiešām tik svarīgi ir citi cilvēki? Vai tad labāk nav pievērsties sev? Un kas vispār ir klačošanās? Vai tā ir tikai tāda nevainīga aprunāšanās, vai varbūt jaunu pasaku izdomāšana?
Lai nu kā, sapratu, ka citu cilvēku runas mūs ietekmē ļoti, ļoti…pat nezinot par cilvēku, situāciju, mums veidojas priekšstats, sajūtas un domas. Tieši tādēļ – gribas turēties tālāk no klačošanās, bet vai tas ir iespējams?
 

4 komentāru
  1. Nu tā ir vieglākam droši vien nedomāt par sevi…un katra jau sava taisnība, piemēram, citu aprunāšanā. Tev kaut kas liekas ārprāts, bet kādam citam ārprāts liecies tu. Varbūt garlaicīga dzīve…

  2. jopcig rozā bumbiņ! ko var klačoties!!! Man vemt gribās no klačām, pati nemūžam par citiem neklačojos, jo tas taču ir tik stulbi!!!

  3. cilvēkam asinīs ir ielikta klačošanās – tie kas saka ka to nedara – tie ir visslidenākie

Komentēt Skudra Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.