Vai ir banāli, ka es jūtu, ka mīlu?

Aukstums… Skumjas….Rudens…Viss ir drūms un pelēks. Cilvēku pūlis steidz padarīt ikdienas darbus. Visa dzīve paslīd garām. Pa kur laiku lapas nobira? Skumji, kā viss tik ātri mainās. Viens mirklis un lapas atkal jau uzplaukst! Bet kas būs padarīts? Nekas, viss būs pa vecam. Skola, darbs un ikdienas problēmas. Aukstums… Skumjas… Ziema…Man šķiet es tevi mīlu. Skan muļķīgi- man šķiet! Nezinu ko jūtu, bet man ir labi ar tevi. Kā lai zin vai mīlu? Tikai tad, kad esi pazaudējis…jā kad esi pazudējis, kad esi viens, saproti, ko nozīmēja tas cilvēks. Es negribu pazaudēt!!! Un ko tas nozīmē? Vai tā ir mīla? Aukstums…Skumjas… Pavasaris….Es smaidu. Saule kutina manus vaigus. Vai arī tas esi tu, kas liek man smaidīt? Es zinu, kas ir mīla. Tas esi tu… Redzi lapas plaukst. Skaisti…Apskauj mani. Drošība… Es tevi jūtu, bet nesaprotu. Aukstums… Skumjas…Vasara… Bērni smej, debesis ir vaļā. Nav laika? Nu labi, rīt. Mīļais man pietrūkst tevis! Uzmanies, tev atkal sāpēs, saka prāts. Nē, jau sāp – klusi čukst sirds. Kāpēc gan ir mīla? Mīla, kas ir tik trausla un vienlaikus stipra. Mīla, kas ir maiga, bet sāpina. Mīla paceļ debesīs, bet tur augšā ir auksti. Paliek skumji, jo katrs lido citā līmenī. Aukstms…Skumjas…Gads atkal ir pagājis. Izjūtas nemainās. Un kas ir mīla? Man šķita, ka zinu! Es cerēju, ka iepazinu… Ja tā bija mīla? Pie velna, es labāk esmu viena. Aukstums… Skumjas… Viss pēkšņi ir apstājies. Es stāvu peļķē. Attopos, ka man salst. Aukstums… Vientulība…