Valdis Melderis – dzīve radio un starp sievietēm

Mēs, sievietes, klusībā vienmēr esam sapņojušas par vīriešiem, kuri būtu gan izskatīgi, gan gādīgi, gan saprotoši, gan arī labi pildītu savu tēva lomu. Izklausās pēc zinātniskās fantastikas, bet, satiekot Radio Skonto programmu direktoru Valdi Melderi, visas šīs īpašības sasummējas un izspļauj tādu kā latviešu Lielisko. Vai tā ir taisnība, spriediet pašas. Vīrietis, kurš savā darbā atrod arvien jaunus izaicinājumus un mīl sievietes, kaut gan bieži to dzīvē ir pat mazliet par daudz.

Kādi ir tavi kā Radio Skonto programmu direktora pienākumi, cik daudz no tā, ko mēs dzirdam, ir atkarīgs no tevis?

Radio svarīgs ir tieši kopējais fīlings, nevis kaut kādi darba pamatpienākumi. Ar to var arī atšķirties no citām radiostacijām, jo mūziku jau spēlējam tādu pašu, kā citur, arī ziņas ir tās pašas, tāpēc es teiktu, ka mans galvenais uzdevums ir radīt noskaņojumu. Strādāju tur jau septiņpadsmit gadus. Visu laiku ir jābūt jauniem izaicinājumiem. Piemēram, parādās amerikāņu saimnieki, jāsāk runāt angliski, jāsāk mācīties, kā vispār taisa radio. Vēlāk jau jāmeklē kādu, ko likt rīta programmā, tad radiostacija sāk skanēt Vidzemē un tā tālāk un tā joprojām. Par apnikšanu jau nevar būt ne runas, jo vai tad cilvēkiem apnīk no rīta celties? Vai viņiem apnīk iet uz darbu, ēst brokastis un dzert kafiju? Ja tev apnīk viens brokastu veids, tad vienkārši pamaini ēdienkarti.

Tu reiz ieminējies, ka tava dzīve notiek darbā…
Darbā ir jābūt visam – zobu birstei, dušai, virtuvei, zālēm pret galvassāpēm, rezerves skuveklim. Klausītājam ir jābūt sajūtai, ka dīdžejs ir čoms, kurš tur dzīvo, un brīnumainā kārtā jums ir kopīgas intereses un arī patīk līdzīga mūzika. Piemēram, televīzijā nav vērts teikt – "jūs pie zilajiem ekrāniem", jo man ir tikai viens ekrāns, un es arī viens visbiežāk klausos radio, it sevišķi mašīnā.



Tevi arī bieži var sastapt tagad tik ļoti pupulārajā sociālajā tīmeklī twitter. Arī tur tu dzīvo savu dzīvi.

Tā ir iespēja komunicēt. Cilvēkiem kaut kādā ziņā patīk radīt fišku savā nozarē. Tā ir iespēja arī sazināties ar žurnālistiem, IT cilvēkiem, juristiem un citiem spečukiem savā jomā, kas pie tam vēl tajā ir aktīvākie. Citos apstākļos man nebūtu iespējas viņus satikt, jo mēs katrs dzeram savos krogos vai dzīvojam savā pilsētas daļā. Bet ir arī mīnusi. Problēma ir ātrajā domāšanā – cilvēks momentā kaut ko izdomā, momentā kaut ko pasaka, un tad izrādās, ka varēja pateikt vai izdomāt arī ko sakarīgāku, ja ilgāk būtu padomājis. Tas ir labs atskaites punkts, lai redzētu, kas ar tevi pašu notiek, ko tu tur dari. Kādreiz bija laiks visu apdomāt. Viņam bija pieejama viena grāmata vienā brīdī, viens sarunu biedrs vienā brīdī. Tad viņš gāja mājās un prātoja, par ko viņi runājuši, kāda sarunai ir pēcgarša. Bet tagad mēs visu laiku runajam – kādā pasākumā, tad, mājās ejot pa telefonu.

Runājot par komunikāciju ar cilvēkiem, tu to daudz dari ne tikai radio, bet arī, vadot pasākumus. Tātad tev šī komunikācija ir vitāli nepieciešama.

Jā, jo pasākumu nevar vadīt, ja to uztver kā haltūru vai kā smagu darbu. Ja tu nespēj to darīt ar prieku, tad tev uz pieres ir rakstīts – "šis pasākums ir garām". Cilvēkiem ir jājūt, ka tev patīk būt ar viņiem kopā.

Nav neviena pasākuma, kuram tu būtu gribējis atteikt?

Piektdienas vakaros normāli cilvēki izklaidējas vai ir mājās pie ģimenēm, bet es piekrāmēju autiņu un dodos ceļā. Esmu mājās ap sešiem no rīta. Protams, ka tādās reizēs es labprātāk paliktu mājās, bet tad, kad tas viss sākas un tu redzi, ka cilvēki ir atnākuši un atbraukuši uz to pasākumu, viss mainās. Tam apakšā ir arī kaut kāda nepieciešamība to darīt. Ar večiem ir tā – ja viņi kaut kādas lietas nevar īstenot dzīvē, tad ģimene no tā tikai cietīs. Ir bijuši gadījumi, kad nekur tajā piektdienā nav jābrauc, un tad ir sajūta, ka nekas nenotiek, tad es nevaru atrast sev vietu. Rādžiņā tu vari nedēļām nezināt, kas cilvēkiem paticis, kā viņi reaģē, tevī klausoties. Bet pasākumā, jau pasakot vienu vārdu, tu jūti – vari iet tajā virzienā vai nē. Viss, ko tu dari, jādara par divsimts procentiem, lai nevienam nerastos par to šaubas. Publika ļoti labi sajūt "urīna smaku", tā savulaik teica Fredis. Un taisnība. Jo tikko tu esi ietaisījis biksēs, arī to ļoti ātri var pamanīt. Ja kaut kas nav tā kā vajag, tad tu kļūsti par izklaides objektu, cilvēki sāk izklaidēties uz tava rēķina. Amerikā stand-up komēdijās izmanto kādu no publikas, par ko var paņirgāties. Mazais modelītis ir jūtams arī internetā. Pietiek kādam uzkāpt uz skatuves, lai rastos iespēja uz viņa rēķina izklaidēties, vienalga – izgāzt pozitīvas emocijas vai negatīvas, padod tik priekšā.

Tu savā ģimenē esi vienīgais vīrietis. Kā jūties, dzīvojot starp trijām sievietēm?

Tas ir briesmīgi. Viņas ļoti daudz dod, bet vēl vairāk prasa pretī. Viņas ir arī ārkārtīgi emocionālas, un tā ir milzīga enerģija, kas var noslaucīt savā ceļā visu. Ja sieviete kaut ko vēlas, labāk paej malā. Un no manis sievietes kaut ko vēlas gan no rīta darbā, gan pa dienu ofisā un tikšanās reizēs, un tad arī vakarā mājās. Latvijā vispār visu dara tikai sievietes – bankās ir sievietes, mācību iestādēs ir sievietes, bērnudārzos – sievietes, birojos – sievietes, pasākumus organizē sievietes… Un tad vienā brīdī šķiet – da nu, jūs visas, es eju mežā! Var jau būt, ka vienkārši strādāju tādā industrijā. Bet no otras puses ar sievietēm ir vienkāršāk strādāt, jo ir interesantāk.

Tu no tā centies arī atpūsties?

Man bija viens izklupiens – pirms diviem gadiem paņēmu laivu un viens pats aizbraucu pa upi. Tas bija ģimenes ārstes ieteikums – tieši tāpēc, lai atvilktu elpu no sievietēm.

Neesi nekad slepeni ilgojies pēc dēla?

Tā nē. Man ļoti patīk meitas (Valdim ir trīs meitas – red. piez.), jo uz meitām var vairāk paļauties. Protams, ka beigās izrādās, ka čīkst visi bērni. Ir tik daudz lietu, par ko domāt, ko var izdarīt labāk, un tad vēl uztraukties, ka man nav dēla? Manai vecākajai meitai jau tagad ir astoņpadsmit. Vispār es brīnos, cik ātri cilvēki mūsdienās kļūst pieauguši. Divdesmitgadīgais jau zina to pašu, kam man vajadzēja vismaz trīsdesmit gadus, viņš zina savas tiesības paust viedokli, savas tiesības just, apzinās, ka viņš drīkst būt tāds, kāds ir. Vecāki arī ļoti ātri jau paliek vieni, jo tagad bērni ir daudz ātrāk gatavi iet savās gaitās. Es varbūt būtu gatavs ar to samierināties tikai pēc gadiem pieciem, bet nē, jau laižas prom no ligzdas.

Kā tu domā, kāpēc tā notiek?

Tad, kad mani vecāki mani audzināja, viņiem nekad nebija man laika, tāpēc man viņu vienmēr pietrūka. Līdz ar to es nekad nekļuvu pieaudzis, man nekad nebija sajūtas, ka es jau gribu doties. Ja tu audz kopā ar vecākiem, kuri ir gatavi tevi samīļot, parunāties, paspēlēties, tev ir sajūta, ka tev ir bijis gana laika ar vecākiem. Piemēram, bēni, kuri, iemācoties staigāt, iet tālāk prom, ir mīlētāki nekā tie, kas nemitīgi skatās, kur mamma.

Tu tuvojies  tam vecumam, kas vīrietim tiek uzskatīts par bīstamu, jo parādās vēlme nomainīt sievas. Kāda ir tava ilgetrmiņa attiecību recepte?

Nepārvērst vienam otru par miskasti. Ir laiks, kad tu domā, ka atklātība ir baigākā vērtība, bet vienā brīdī tu saproti, ka tu pret to cilvēku izturies kā pret izgāztuvi – viss, kas ar tevi notiek, nāk pār otra galvu. Par ko? Priekš tam ir psihoterapeiti, čoms, krogs. Un ja mājās patiešām pastāv šī simtprocentīgā atklātība, beigās tu tur vairs nemaz negribi iet, jo tur arī visi mēsli paliek. Pie tā tomēr ir jāpiedomā. Runājot par to krīzi – kad vecaks vīrietis aiziet pie jaunākas sievietes, es tos vīriešus varu saprast. Lieta tāda, ja viņam kāds ļautu izmēģināt, kā ir padzīvot ar to otru, visticamāk, ka viņš secinātu – tā pirmā bija labāka, vai tā otrā ne ar ko nav labāka par bijušo.

Tāpēc arī Jānis Zālītis savā grāmatā "Mīlestības vārdā" rakstīja, ka tas nav viennozīmīgi, ka pirms kāzām nedrīkst būt sekss. Ja tu ļoti, ļoti šo cilvēku gribi iegūt, tev ar laiku šķiet, ka tu viņu mīli, gribi precēt, un beigās izrādās, ka tā motivācija ir bijusi vienkarši iegūt. Aiziešana no ģimenes dažreiz ir līdzīga. Noteikti daļa pieķer sevi pie domas – ak, kungs, būtu man devuši iespēju pamēģināt un tad ļaut izlemt, vai es gribu iet prom no iepriekšējās ģimenes. No vienas puses es šiem cilvēkiem jūtu līdzi, jo mēs jau visur, lai kur mēs neietu un nepārvāktos, ņemam līdz arī sevi. Tāpēc sākumā, lai kur tu ietu, jātiek galā ar sevi, pēc tam no otra var prasīt, lai viņš ir tāds vai citāds.

Mēs arī attiecībās neļaujam viens otram būt pašpietiekamiem, nedodam tiesības dzīvot katram pašam savu dzīvi. Forši, ja tev ar mani ir interesanti, bet tev nav tiesību man stāstīt, kā man dzīvot, kas man ir jādara un nav jādara. Cilvēki apprecas, lai it kā no diviem kļūtu par vienu. Problēma sākas tad, kad viņiem jāizlemj, par kuru no tiem abiem kļūt. Šī ir klasiska lieta, ar kuru slimo jebkuras attiecības, kurās cilvēks mēģina īstenot savas intereses attiecībā pret otru. Un tad sāk šķist – varbūt citur būs labāk, bet pieredze liecina, ka tas meklējumu ceļš var izrādīties nebeidzams. Gribot otru izmācīt, neviens nav labs.

Tev pašam ir izdevies šos noteikumus ievērot?

Man personīgi ir labi tikai tad, ja sievietei ir labi. Ja sieviete nejūtas labi, tātad ar mani kaut kas nav kārtībā.

FOTO – www.vinils.lv

20 komentārs
  1. Izlasot pilnīgi neradās iespaids kā par satriecošu vīrieti. Un atlēga jau arī ievadā ir daļēji dota – kas satriecošs vīrietī, kuram sieviešu uzmanības ir par daudz? Par ko tā jūsmo intervētāja?

  2. Esam ar draudzenēm savām draudzenēm organizējusās kāzas un tā atziņa, ka no tā, kā pati pret pasākumu un sanākušajiem cilvēkiem izturies, atkarīg pasākuma atmosfēra un izdošanās, ir baigā patiesība! Cilvēki ir jāmīl un viņiem jāvēl labu, ja gribi ar tiem strādāt. Citādi ir auzās un tūtā.

  3. Noteikti nepiekrītu par runāšanu. Nezinu kā tieši to izprot Meldera kungs, bet tieši nerunāšana beidzas ar cita cilvēka meklējumiem ārpus ģimenes. Ja tu nevari mājās patiekt kā tu jūties, vai kas ar tevi šodien noticis, tad kādas tur ilgtermiņa attiecības?? Jeb tad ir tāda norunāta līdzāspastāvēšana.

  4. Vo!!! Beidzot viens vīrietis pasaka, ka visur – visās jomās Latvijā ir par daudz sieviešu. Visu vada tikai sievietes. Bet Valdis, šķiet, pieņem lietu neizbēgamību kā ir un vēl saka, ka tas ir interesanti:)))))))) Labs!!!!

  5. Pa kuru laiku šitik daudz strādājot vēl var paspēt patwiterot? Un jā – arī meitas un sievu apraudzīt?

  6. A ko mums tā īsti gribēja ar šo interviju pateikt? Nepieleca konkrēti. Ka vienkārši it kā foršs džeks?

  7. Es gan laikam saprotu, ko viņš domā ar otra nepārvēršanu par miskasti. Tuvais cilvēks ir jāsaudzē un ne visas negācijas jāgāž pār viņu. Tas ir cieņas jautājums. To nedarīt ir stirpi augsta pilotāža. Nezinu, vai tāda tiešām ir Melderim, bet “fakt osotjotsja faktom”. Pilnīgi piekrītu.

  8. Un kas vainas, ka sievietes strādā, ir čaklas un spēj kaut ko dzīvē sasniegt? Varbūt tas neko labu nelieciena par jums – vīriešiem, toties parāda, ka sievietes ir cilvēki, uz kuriem var paļauties un var rēķināties.

  9. Man viņš vienmēr ir paticis! Un intervija patika. Nav jau jātērē laiks, ja nav intereses! Un nav ko ribīgi izteikties. Var arī paturēt pie sevis.

  10. Nezinu kā par sievu un bērniem, bet twiterošana jau nu točna ietilpst tāda darba pienākumos. Socializēšanās un rokas turēšana uz pusla un modernās pasaules elpas. Kur tad bez tā? Tā, ka viss čiki. Nav ko nesaprast:)

  11. Šiten viņš tāds feins izklausās, bet pa radio tāds “saguris”, bez radošuma un manuprāt kašķīgs. Vismaz man tāds priekšstats radies dažbrīd uzgriežot Skonto.

  12. Man vienmēr ir licies, ka Valdim ir tik ļoti izteikta vēlme patikt! 🙂 Un godīgi sakot, kaitina, ka tik bieži ēterā tiek pieminēta sieva un meitas. Nu tāds paraugvīrs un tētis… Ir radies iespaids, ka ja tik ļoti tas jāuzsver, tad vai nu maz dzīvē tā ir. Tās ir manas domas par šo vīrieti.

  13. Bija viens brīdis, kad man šķita, ka viņš radio ēterā atļaujas pateikt par daudz… nu par visādām tēmām.
    Tomēr ļoti patīk viņa atziņas par attiecībām, pa pirmo!!!

Komentēt Niks Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.