Valts Kleins – fotogrāfs ārpus rāmjiem – 1. daļa

Mūsu saruna notika vēl vecajā gadā – tad, kad nebija sākusies svētku gaidīšanas kņada un vēl nebijām piedzīvojuši arī īsto, biezo sniega kārtu. Šī tikšanās mums šķita tik īpaša, ka negribējās to pazaudēt starp dāvanām, svētku receptēm un  steigu, tāpēc pie lasītājām tā nāk tikai tagad, kad esam uzstādījušas jaunus mērķus, nomierinājušās un aizslaucījušas gada nogales rosību un pēcsvētku nogurumu. Šī intervija ir ar ilggadējo, talantīgo un pazīstamo  fotogrāfu Valtu Kleinu, bet, kā izrādās, ne tikai par fotografēšanu. Runājam par cilvēku stereotipiskajiem rāmjiem, iluzoro pasauli un uzzinām, ka “grēks” grieķu valodā nozīmē “aizšaut garām mērķim”. Un patiesi – mēs tik bieži šaujam garām…

Intervijas sakumā Valts aicina nolikt sagatavotos jautājumus malā un ļaut, lai runā sirds un apziņa, nevis prāts. Jo citādi varot sanākt kā tai vecajā skolas anekdotē, kur skolotājs jautā skolēnam, cik ir divi reiz trīs. “Seši!”, saka skolēns, paskatījies savā špikerī. “Pareizi!”, saka skolotājs, paskatījies savā. Un mūsu jautājumu lapiņa pazūd kabatā.

Cilvēkam gadās, ka kaut kādā savā dzīves posmā viņš pēkšņi sastopas ar tādām lietām, par kurām agrāk nemaz nav zinājis, un patiesi aizraujas ar tām, veidojot pavisam jaunu skatījumu uz dzīvi. Tu sastapi fotogrāfiju – pastāsti, kāpēc tu to dari.

Patiesībā tam ar fotogrāfiju nav nekāda sakara. Es to gan ļoti vēlu apzinājos, bet šis ir tikai veids, kādā es uztveru pasauli. Es fotogrāfiju esmu sapratis kā vienu no saviem maņu orgāniem – tāpat kā cilvēkam ir tauste, oža, redze, dzirde. Un to es sapratu pēc četrdesmit, kad jau ilgi biju ar fotogrāfiju nodarbojies kā ar maizes pelnīšanas veidu, kā sava ego apliecināšanas veidu un veidu kā mans prāts un mans ego mēģināja sevi identificēt šajā pasaulē. Bet es atskārtu, ka šis līdzeklis – fotogrāfija, man nedod neko, tas mani ved strupceļā. Tāpēc es sāku interesēties vairāk ārpus fotogrāfijas un sapratu, ka fotogrāfija man ir šis ļoti jūtīgais maņu orgāns. Tādā veidā pasaule ienāk manī un mani pilnveido. Līdz šim es ar šī līdzekļa palīdzību centos kaut ko ļoti egoistiski panākt tikai sev, bet tad es sapratu, ka tas ir siltums, kas ienāk manī, mani silda, tā ir kā uguns, pie kuras es varu aicināt visus pārējos un sildīties arī pats.

Bet kāpēc ne ota?

Mani sākumā vispār interesēja kino, tēva brālis Mārtiņš Kleins bija operators, un viss bija kaut kā tuvu kino lietām, arī es gribēju iet mācīties pa šo līniju. Bet, tā teikt, sanāca “uzsēsties uz pirmā sēkļa”, jo kino jomā taču viss sākas ar fotogrāfiju. Bet izskaidrot to mērķtiecību, kāpēc es tolaik aizbraucu uz Ļeņingradu mācīties, es nemaz nevaru. Vai skudra var pamatot, kāpēc visu laiku kaut kur iet? Tā vienkārši iet, lai kur to arī noliktu. Tai ir apbrīnojama mērķtiecība. Es pat bērnībā esmu viņai prasījis: “Uz kurieni tu ej?” Bet viņa, protams, neatbild. Zināju, ka man jāiegūst savas zināšanas pasaulē, bet pasaulei tajā laikā apkārt bija robežas. Tāpēc darīju visu, ko varēju, lai ietu vistālāk tur, kur varēju.

Kad ej pa ielu vai sēdi kafejnīcā, arī esi fotogrāfs?

Nē, nē. Pilnīgi noteikti nē. Agrāk varbūt uz cilvēkiem ikdienā tā skatījos, bet tagad tā sen vairs nav, jo es neuzdrīkstos atļauties to bezkaunību sākt manipulēt ar to realitāti, kas ir manā priekšā un uzspiest tai savus priekšstatus. Es ļaujos tam brīnumam, kas atklāsies pats par sevi. Ja es kaut kam uztiepšu savus priekšstatus, tad es nekad neieraudzīšu to tādu, kāds tas patiešām ir. Tāpēc arī man bija noteikums šai sarunai, ka man nebūs jāpierāda jūsu priekšstatus par mani. Jo tad, kad jūs izlēmāt ar mani runāt, jums bija priekšstats par to, kas un kāds es esmu. Tā mēs staigājam ar saviem rāmīšiem un klišejām pa pasauli un visu pielāgojam – tas man der vai neder. Mēs šķirojam pasauli, saskaldām to drumstalās, atsakāmies no vienotā veseluma un paņemam tikai tās mazās atsevišķās daļas, kas der un atbilst mūsu priekšstatiem. Un to, kas neatbilst mūsu priekšstatiem, mēs saucam par nepareizu, sliktu, apšaubāmu, nesaprotamu, mēs izvairāmies, atsakāmies no tā. Bet tādā veidā mēs atsakāmies no ārkārtīgi lielas mīlestības, gudrības, skaistuma, no tā, pēc kā mēs dzīvē vispār tiecamies. Iemesls tam ir ego – prāts, kurš ir aizgājis ļoti greizu ceļu civilizācijas attīstības laikā. Un tagad mums ar to ir jāstrādā. Prāts iedomājas, ka viņš ir karalis un saimnieks. Esmu sapratis, ka prāts mani ir ierobežojis neskaitāmos veidos nepārtraukti katru dienu. Un tāpēc sev esmu ārkārtīgi daudz laupījis no visas pasaules skaistuma un harmonijas. Tajā brīdī, kad tu to saproti, sākas jauna dzīve, atveras acis un tu spēj priecāties par visu kā bērns.

Visas tās kategorijas, ap kurām mēs visu laiku rotējam – ciešanas, bēdas, skaudība, nenovīdība, salīdzinašana, sarūgtinājums  – tas viss kļūst tik margināls, tas atkāpjas, kļūst tik sīks un nenozīmīgs. Un jo tālāk mēs ejam pa šo ceļu, jo bālākas visas šīs nebūšanas kļūst, kamēr izzūd, un tas ir pasakaini. Jēzus nenāca ārstēt cilvēka aklumu burtiskā nozīmē, viņš nāca un atvēra trešo aci. Cilvēki kļuva redzīgi tādā nozīmē kā “izprotoši”. Un šis aicinājums tapt redzīgiem vēl joprojām ir spēkā. Jo es vairāk lasu dažādas ezotēriskās literatūras un kaut ko mēģinu uzzināt, jo vairāk saprotu, ka visas tās gudrības ir mums deguna priekšā – burtiski mums apkārt. Un bieži vien mēs mēģinām lūkoties kaut kur tālu prom, tālākajā stūrī, ignorēdami to, kas mums notiek deguna priekšā. Mums patīk paļauties uz lielām, gudrām, augstākām autoritātēm, lai gan mēs to visu paši varam izdarīt un ieraudzīt tepat – viena kvadrātcentimetra robežās. Viss Visums ir tai pašā vienā ūdens pilienā.

Cik tālu cilvēkam ir jāaiziet, lai viņš to saprastu?

Nezinu, katram, acīmredzot, ir savs mērs, sava skola, sava pieredze. Mēs jau patiesībā visi esam viens vesels, taisīti no viena materiāla – mēs esam viens un tas pats. Es esmu tu un tu esi es. Ja upe tek un tajā griežas atvars, tad atvaram ir savs griešanās ātrums, savs dziļums, savs platums un daudz citu individuālu īpašību, bet viņš ir upe. Tāpat kā upe ir atvars. Un viņi ir vienots veselums. Bet problēma ir tajā, ka atvars iedomājas, ka viņš var izkāpt no upes un iet sēņot un iespļaut upei. Tas ir veids, kā mēs dzīvojam. Mēs visi sākamies tajā upē, kura ir bezgalīga un plūst mūžīgi, mēs esam kā tie atvari, kas rodas un atkal izbeidzas, bet iedomājamies ka individuālo īpašību dēļ varam izkāpt un ar upi nerēķināties.

Atgriežoties pie tava “pirmā sēkļa”- fotogrāfijas, tu tam uzsēdies mērķtiecīgi?

Šodien es apmēram saprotu, kāpēc tas tā notika – es teiktu, ka sava egoisma dēļ. Es ļoti ātri konstatēju, ka kino ir kolektīvs darbs. Pastrādājot vasarās kinostudijā, es ievēroju, cik ārkārtīgi neproduktīvi tiek izmantots laiks, kā tas stiepjas, visi viens otru gaida, kā nekas neiet uz priekšu. Sapratu, ka fotogrāfijā es esmu viens pats. Es noslēdzos savā iekšējā kosmosā, es tur varēju būt radošs vai neradošs, un nebiju ne ar vienu saistīts. Bet vēlāk, protams, šajā jautājumā vīlos, jo tas tomēr izrādījās tas pats. Es vēl joprojām krītu grēkā. Ja man, piemēram, šodien būtu fotosesija, atnāktu grimētāja, stiliste un sāktu gatavot modeli. Tas turpinātos piecas stundas, bet šajā laikā es jau esmu sadedzis pelnos, jo no tā brīža, kad viņas atnāk, es jau fotografēju.  Tās tēlu rindas jau man skrien acu priekšā. Es jau esmu izdomājis, ka varētu tā un šitā. Es staigāju, nervozēju un gaidu, bet tas velkas vēl un vēl, kamēr tās stundas kļūst par mūžību. Un tad, kad man ir jāstrādā, es jau esmu sadedzis – es ņemu slotu un saslauku, kas ir palicis. Tas ir liels grēks.
Patiesībā grieķu valodā “grēks” nozīmē “aizšaut garām mērķim”, un šādi es aizšauju garām savam mērķim. Tāpēc es cenšos neiesaistīties šajā sagatavošanās procesā, es daru kaut ko citu, piemēram, lasu grāmatu. Un tikai tad es varu piedalīties radoši, saspringt, tad es kļūstu redzīgs. Bet ja tu to dari jau pirms tam, tad tu “sacepies”, sadedz un sagruzdi. Un tas ir tas, kā mēs ļoti bieži dzīvojam. Mēs dzīvojam savās ilūzijās, savās hologrammās, domājot, kas būs, ja būs, kā būs. Mēs izspēlējam šīs attiecības savā prātā, mēs tur sastrīdamies, iemīlamies, sākam ienīst, kaut ko pieņemam un noraidām, kaut gan nekas tāds nemaz nav noticis. Mēs ieraugām to cilvēku un jau gāžam viņam pa ģīmi, bet viņš nesaprot, par ko.

Un patiesībā tā ir visas cilvēces problēma, kas rada karus, nabadzību, visas tās šausmas, kas ir apkārt. Tā ir iluzorās pasaules pieņemšana par reālu, un notiek rīkošanās, ņemot par pamatu šīs ilūzijas. Un tad rodas nejēdzība. Citi to sauc vienkāršāk – par Dieva un velna attiecībām. Bet velna vispār nav. “Satan” ebreju valodā nozīmē “ienaidnieks”. Vienmēr sev pajautā, kurš ir tavs ienaidnieks. Un vienmēr tu nonāksi pie atbildes, ka tas esi tu pats. Jo tu pats radi visas šīs lietas...

Vai tev ir autoritātes, piemēram, fotogrāfi, kuru darbus apbrīno?

Agrāk bija, tagad vairs nē. Autoritātes agri vai vēlu ir dogmatiskas lietas. Toreiz tas bija ļoti svarīgi – pieķerties kaut kādiem autoriem, uzskatīt viņus par dieviem, mācīties, kā viņi to ir darījuši, kāds ir viņu domāšanas un izpausmes veids, tehnika utt. Bet tad es atteicos no autoritātēm ļoti apzināti, jo patiesībā mani interesē jebkura fotogrāfija, jo, vienkārši izsakoties, ir interesanta un neinteresanta fotogrāfija. Mani interesē jebkurš autors. Tie varat būt arī jūs, kas nemaz nezina, kas ir fotogrāfija, bet pēkšņi sanāk bilde, kur ir uzplaiksnījusi viena īstenības šķautne, ko es neesmu līdz šim nekad mūžā pazinis, redzējis un nojautis, ka tāda eksistē. Ko tādu ieraudzīt ir neizsakāms prieks. Tad, kad es redzu slavenāko autoru darbus, vienalga, vai tā ir Enija Leibovica, Ričards Avedons vai jebkuš no slavenībām, es viņus pazīstu jau pa gabalu. Tie darbi man bija ārkārtīgi interesanti pirmajā brīdī, kad aptvēru viņu izpratni un redzējuma veidu, kā viņi redz un izprot pasauli. Bet katru reizi ar to sastopoties, tu redzi, ka viņi dara vienu un to pašu.

Runājot par Eniju Leibovicu, kā tu skaties uz viņas plaģiāta skandālu?

Viņa bija izmantojusi sava asistenta darbu, piedēvēdama to sev. Ko lai saka – alkatībai ir daudz seju. Un slinkumam arī. Domāju, tas notika nejau tāpēc, ka viņai kaut kā trūktu, bet pilnīgi iespējams, ka viņa tajā darbā ieraudzīja kaut ko labāku par to, ko viņa var izdarīt pati. Viņa krita grēkā, uzdodot to par savu. Es neesmu šo bildi redzējis, bet šī būtu skaista īstenība, ja tā tāda patiešām būtu. Būtību tas, protams, nemaina, bet, zinot to, ka viņai netrūkst naudas, un viņa tā nerīkojās, lai dabūtu savu dienišķo sausiņu un piena glāzi, varētu domāt, ka viņa ieraudzīja ko daudz neparastāku, interesantāku, kas fascinē, un ko viņa pati neprot.

Saki, vai fotogrāfi vispār ir bagāti?

Fotogrāfi pasaulē ir bagāti cilvēki, jā, bet viņu skaits nav liels. Tāpat kā labākie mūziķi ir turīgi cilvēki. Es negribētu lietot vārdu “bagāti”, jo tas ir ārkārtīgi relatīvs jēdziens. Vispār jau dažreiz šiem cilvēkiem nauda nemaz nav svarīga, viņus bagātus padara trešās personas, starpnieki, kas redz, ka šie tīrradņi ir tie, ar kuriem var nopelnīt. Un tad viņi tos promotē, virza, rada viņiem vārdu, auru un popkultūru ap to. Tur aiziet reklāma visos iespējamos veidos, lai visi par to uzzina, ieskaitot galerijas, grāmatas, posterus utt. Bet bieži vien pašu autoru tas nemaz neinteresē. Viņš peld bezgalīgajā savu domu okeānā kā valis, un mēs pat nezinām, ko viņš domā, bet viņam apkārt aplipuši visādi piesūcekņi, zāles un mazi jūras parazīti. Viņam līdzi seko zivju bari. Tas ir tas, kas notiek ar daudziem ievērojamiem autoriem. Viņiem bieži vien nav nekāda biznesa ķēriena, nekādas alkatības, bet tiem, kas ap viņu mudž, tiem gan ir gari nagi un zobi.
Starp citu, sievietes fotogrāfes ir pašas labākās pasaulē.

Tiešām?

Pilnīgi noteikti, absolūti. Tur nav divu domu. Tā ir pilnīgi cita izjūta, mazāk prāta, vairāk mīlestības, ko viņas ieliek fotgrāfijā. Un tieši tāpēc Latvija nav piedzīvojusi nevienu spožāku fotozvaigzni kā Inta Ruka un ilgi vēl nepiedzīvos.

Turpinājumu intervijai ar fotogrāfu Valtu Kleinu lasi nākamnedēļ…

Iesakām apskatīt arī skaistāko un iedvesmojošāko video par Latviju, kurā izmantotas Valta Kleina (Secret Garden Studiowww.garden.lv) fotogrāfijas:

28 komentāru
  1. Uzrunāja vārdu grēks un sātans nozīmes patiesais skaidrojums, pēkšņi man palika nedaudz vieglāk dzīvot. Interesanti, cik daudz vēl pārprastu patiesību, he, manā galvā ir?

  2. Jā, nebija nekādu preikšstatu par šo cilvēku, patiesi, bet tik daudz kā interesanta cilvēks pateicis, jāpadomā…

  3. Intervija fantastiska, bet vēl drausmīgāku bildi laikam nevarēja ielikt? Viņš taču fotogrāfs un pašu viņu šitā 🙁

  4. Parasti jau tā ir, ka kurpnieks pats bez kurpēm 😀 pats nefotografēja, tāpēc bilde droši vien tāda, bet esmu redzējusi dzīvē, ne tikai interesnats, bet arī ļoti izskatīgs vīrietis.

  5. Nu es nezinu, kādēļ visas esat tādā sajūsmā… Man kaut kā šķiet, ka nekā baigi forša nav, ka cilvēki tā aizraujas ar ezotēriku. Viņi visi sāk runāt kaut kā štipri līdzīgi tikai diemžēl tā realitāte, kurā viņi paši dzīvo tik un tā ir tāda pati kā iepriekš. Mani kaitina tie, kas katrā teikumā citē gudras grāmatas un pareizas dzīves patiesības. Nezinu, kā ir ar fotografa kungu – cik daudz viņš dzīvo saskaņā ar to, ko gudri postulēm, bet mani šī intervija kaitināja.

  6. Klua, Lauma, ja tu nezini, par ko runā, varbūt pturi tos savus komentārus pie sevis? Tu ko, personiski šo cilvēku pazīsti? Viņš tev kaut kā licis šaubīties par viņa darbu saskaņu ar vārdiem? Ko var mūžigi bŗstīties ar savu neapmierinātību ar savu dzīvi – tikia citu cilvēku sakarā?! Der’tu tev drusku kaut ko no ezotērikas palasīt, lai mierīgāks prāts.

  7. Protams, ka cilvēks nevar izkāpt no šīs dzīves un aiziet pa kaut kādu mistisko ezotērikas taku – ir jāpelna nauda dzīvei, iztikai, viņam tak pieder studija, kurā strādā arī citi cilvēki, bet savu privāto dzīvi tak viņš var veidot kā grib. Un es arī veļētos iegūt tādu stāvokli, ka visas tās negācijas ap mani pazūd. Diemžēl cilvēkā nav tādas maģiskās pogas, kuru vienā dienā var nospiest, ir jāgrib, jācenšas un jāsaprot. Vieglāk ir ļauties visām savām “utīm” – kašķiem, greizsirdībai, niknumam utt.

  8. Man prieks, ka var palsīt interviju ar domājošu cilvēku! Tad var arī padomāt par savu skatījumu uz lietām un pasauli! Forši, ka cilvēki dar darbu, kas patīk un car to un vsipār dzīves skolu kļūs viedāki! Un es te palsīju komentāros – neviens jau nav perfekts un arī Kleins nav nekāds Guru – vienkārši cilvēks, kurš kaut ko ir sapratis un ir gatavs padalīties ar citiem!

  9. cienījamā redakcija, man gan to rakstu lasīt nav šobrīd laika un ieriekšējo bildi neredzēju, bet, tik smuks vīrietis, ka vienkārši bauda acīm! Mainiet tik biežāk tās bildes saviem varoņiem!

  10. Ko jūs jūsmojat par tiem dažiem Latvijas fotogafiem?! Šinī pīļu dīķī viņi paitešām ir tikai daži, bet jūtas kā tādi centrālie estēti. Ņifiga – pastrādātu ar vidusmēra ārzemju fotografiem, saprastu, ka nekas jau no mūsu “izicilniekiem” nav.

  11. Manuprāt, ja dzīvojam pīļu dīķī, tad arī varam pajūsmot par pīļu dīķa fotogrāfiem. Un tu sevi par modeli sauc? Kas tu par modeli – tur tās slavenās uz žūrnālu vākiem ar VĀRDU, tās ir modeles, bet pīļu dīķī jau tik tādi mazi pakaramie vien ir….

  12. Īstenībā jau daļa cilvēku agri vai vēlu nonāk pie līdzīgām atziņām. Prieks par Valtu Kleinu, bet tiem , kurus kaitina kaut kāds pārgudrs stils, vēl jāpastrādā ar sevi, – varbūt arī nāks kāda apskaidrība.

  13. Jā, skaisti. Skumji vien tik daudz, ka trāpīgās un skaisti formulētās atziņas mūs neglābj ne no grēka, ne nejaucībām mūsu dzīvēs, tās tik vien kā baro mūsu ego. Nekā pārgudra jau tur nav… 🙁

  14. Jā, skaisti. Skumji vien tik daudz, ka trāpīgās un skaisti formulētās atziņas mūs neglābj ne no grēka, ne nejaucībām mūsu dzīvēs, tās tik vien kā baro mūsu ego. Nekā pārgudra jau tur nav… 🙁

  15. Paldies Valt! …lasot inteviju, jutu ka esam uz viena viļņa…brīnīšķīgas atziņas!

  16. Domu graudi labi, fotografijas labas, bet es tā pilnīgi ne pa ķeksi un pasaulīgi grēcīgi – tāds šarms! Šādu vīriešu, manuprāt, ir maz. Es te tīri kā sieviete tagad runāju.

  17. Ļoti patīkams video, pat aizmirsu, ko vēlējos piebilst, jā, par dzintaru – tas varēja būt neapstrādāts/nekausēts. Tas nu tā.

Komentēt Nika Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.