Valentīndienu neesmu svinējusi kopš kādas ceturtās piektās klases, kad ar puikām krustām šķērsām apmainījāmies mīlestības vēstulēm, atklājot to, ka tieši viņš ir tas, kas iekritis sirdī. Toreiz tas bija dikti patīkami, jo šajā vecumā nez kāpēc patiku tam, kurš patika man. Vēlāk gan šādas vai tādas vēstules izpalika un nekad vairs tā arī nav atgriezušās.
Arī esot attiecībās šī diena bijusi nebijusi. Protams, ka es nesūdzētos, ja kaut kas debesķīgs vai vienkārši patīkams būtu atgadījies. Tomēr, ne.
Šis gads nebija izņēmums. Nekas netika plānots, bet sestdien kādā brīdī (sākotnēji pat mazliet negribīgi) attapos Pasaules Čempionāta Kyykkas sporta veidā norises vietā, ap simt ļaužu priekšā, kaila, karstā āra baļļā, ar viņu sev blakus. Mēma, bet dikti smaidīga.
Tās nebija svinības, ne mīlestības apliecinājums. Tā bija karsta vanna lielā aukstumā, ļaužu priekšā, kas brīžiem uzņēma vairāk nosalušos nekā vietas. Tā satrauca ar savu kautrības trūkumu, aizrāva kā jaunatklājums un sildīja kā pienākas.
Nejauši skaisti!
P.S Vairāk lasi www.kleita.net